Zilās debesis virs Abū Dabī, kurās ieduras visdažādāko formu debesskrāpji, kuru logos atspīd debesjums un tirkīzzilais Persijas līča ūdens, gada sākumā uzlādē labāk par jebkuru enerģijas dzērienu. Apvienotajos Arābu Emirātos aukstākais mēnesis lutina ar patīkamiem plus 24 grādiem, kuru iedarbību pastiprina tuksneša tuvums. Tiešais reiss no Rīgas ļauj nokļūt siltumā sešu stundu laikā. Kad gaisa putns nolaižas Abū Dabī lidostā, gribas ātrāk spert kāju uz tuksneša zemes un pieslēgties saules bateriju uzlādei.
Solis paradīzē
Šeiha Zaida mošeja savā majestātiskajā krāšņumā piekaļ ikvienu acu skatienu. No attāluma baltie kupoli rada iespaidu, it kā tie būtu mākoņi debesīs, savukārt celtnes grandiozais izmērs liecina par mērogu, kas raksturīgs šim strauji augošajam un ekonomiski attīstītajam emirātam. Mošejas teritorijā sieviešu kājām, rokām un galvai obligāti jābūt nosegtām, arī vīriešiem jāizrāda cieņa ticīgo svētajai vietai un jāievēro pieklājīgas ģērbšanās likumi. Rīta agrumā šeit iespējams sajust īpašu mieru un pievērst nedalītu uzmanību vissmalkākajām detaļām. Pēc islāma ticīgo vārdiem, mošejas arhitektūras un dabas savstarpējā harmonija simbolizē paradīzi – tirkīza debesis, piena un medus upes (balts uz zelta), un ziedi, kas uzplaukuši marmora kolonnās, ir apsolītais skaistums, kas sagaida visus ticīgos.
"Grandiozi" – tas ir vārds, ko ik pa brīdim gribas lietot, aplūkojot mošeju un klausoties gida stāstījumā. Apavi ir atstāti pie ieejas, un basās kājas pieskaras tveicē patīkami atvēsinošajam marmoram, kas dāsni izmantots gan grīdas, gan sienu motīvos, un ikreiz, kad paceļat acis, skatiens atduras pret kādu no labāko pasaules amatnieku darinātajiem mākslas darbiem – krāšņajiem ziediem 1000 kolonnās un septiņām iepriekš neredzēta izmēra Murāno stikla lustrām, no kurām smagākā sver 12 tonnu. Galvenajā lūgšanu zālē, uzkāpjot uz lielākā austā paklāja pasaulē, kuru ilgāk nekā divus gadus darināja 1200 irāņu sieviešu, gribas cieņā noliekt galvu – tas arī pēc vairākiem gadiem izskatās kā tikko austs. Piektdienu pēcpusdienās citiem apmeklētājiem ieeja mošejā tiek slēgta un kā cilvēku upe caur galvenajiem vārtiem šeit ieplūst dievlūdzēji. Lūgšanu vieta spēj uzņemt līdz 40 000 cilvēku. Šī viena no pasaulē lielākajām mošejām ir šeiha Zaida lolojums; viņš gan nepiedzīvoja tās pabeigšanu. Īpašs cieņas apliecinājums ir Korāna vārsmu lasījums pie viņa kapa mošejas teritorijā, kas turpinās visu diennakti, mainoties lūgšanu teicējiem.
Piedzīvot citādas sajūtas var saulrieta laikā, kad dabisko apgaismojumu pamazām nomaina mākslīgais un viss iegrimst noslēpumainā gaismu oreolā. Rīta agrumā vai vakarpusē mošejas apmeklējums atstāj neizdzēšamu iespaidu, liekot domāt par sava veida vārtiem, kas paver ikvienam ceļiniekam iespēju ieskatīties un sajust daļu no senā islāma kultūras un vēstures mantojuma.
No vienas Luvras uz otru
Pēc mošejas apmeklējuma no saknēm mūsdienās – modernajā Abū Dabī – atgriež nupat atvērtais franču arhitekta Žana Nuvela projektētais Luvras muzejs. Franču austrumu "brālis" ir pirmais no grandiozajiem projektiem, kurš realizēts Saadijata salā, kas nākotnē kļūs par Abū Dabī kultūras un mākslas centru, tapšanas stadijā ir arī Gugenheima un Šeiha Zaida Nacionālais muzejs.
Abū Dabī Luvras iespaids ir elpu aizraujošs – milzīgais muzeja kupols šķietami lidinās trauslā bezsvara stāvoklī, un baltās un askētiskās muzeja sienas harmoniski saplūst ar dienas gaismu. "Peldošais doms" jeb jumta konstrukcija veidota no 7850 dažāda izmēra alumīnija zvaigznēm un ļauj saules gaismai iekļūt plašajās pasāžās – mainoties saules atrašanās vietai, mainās apgaismojums un noskaņa. Gaismas un apkārt esošā ūdens saspēles pašas veido iespaidīgus mākslas darbus: kad tos aplūkojat, pazūd laiks. Tikai pēc stundas (vai vairākām!) attopaties, ka jāapskata muzeja ekspozīcija, kura izvietota galeriju labirintā, – no antīkās līdz mūsdienu pasaulei ceļojumā aizved vairāk nekā 300 darbu no septiņpadsmit Francijas muzeju kolekcijām.
Līdz 7. aprīlim muzejā varēs aplūkot izstādi From One Louvre to Another, kas, kā vēsta nosaukums, piedāvā īpaši atlasītus darbus no Parīzes Luvras. Un kā gan lai austrumu Luvra iztiek bez savas Monas Lizas jeb magnēta, kas pievelk apmeklētājus neatkarīgi no apstākļiem? Šajā gadījumā, sekojot sauklim "nauda nav šķērslis", plānots, ka Abū Dabī Luvrā jau drīzā nākotnē būs skatāma pasaulē dārgākā glezna – Leonardo da Vinči Salvator Mundi.
Pēc mākslas leiputrijas galva nudien noreibst ne pa jokam, lai atgūtu līdzsvaru, var baudīt pašas celtnes un ūdens nomierinošo iedarbību, lēni izstaigājot pasāžas un ar acīm pavadot rietošo sauli, kas veido prātam neaptveramas pasteļtoņu gleznas. Abū Dabī Luvra ir vieta, kur māksla, miers un arhitektūra vilina vienlaikus.
Meklējot saknes
Vērojot pilsētas panorāmu, kurā debesskrāpji spoguļojas ūdens un debesu nokrāsās, jāsecina – ne velti tieši šī krāsa tiek uzskatīta par apņēmības simbolu. Pilsēta plašumā, augstumā un varenumā izaugusi tikai pāris desmitgažu laikā. Pateicoties spēcīgai monarhu vīzijai, bagātīgo dabas resursu ienākumi tiek dāsni investēti pilsētvides un kultūras attīstībā. Abū Dabī no nekā ir izaugusi vietā, kur pirms tam vientulīgas tuksneša smiltis sastapās ar Persijas līča ūdeni. Iespējams, tieši spēcīgais klejotāju rūdījums un prasme izdzīvot visskarbākajos apstākļos dziļi iesakņojusies emirātu pamatiedzīvotāju gēnos un radījusi vēlmi parādīt pārējai pasaulei – viss ir iespējams.
Lai arī dažreiz tas balansē uz raiba eklektisma robežas un AAE var atgādināt jaunu sportistu, kuram klēpī iekritusi milzu bagātība un kurš grib nopirkt visu, jaunības maksimālisms nāk komplektā ar laikmetīguma elpu. To, ka var ne tikai būvēt visaugstāk un visdārgāk, bet arī izmantot resursus gudri un ilgtspējīgi, spilgti pierāda, piemēram, Al Bahar torņi – bišu stropus atgādinošās celtnes ir aprīkotas ar stiklveidīgiem lietussarga formas aizvērtņiem, kas seko saules staru virzienam un attiecīgi aizveras vai atveras, saulei austot un norietot. Tas ļauj krietni taupīt uz kondicionētāju enerģijas patēriņa ēkas iekšpusē.
Abū Dabī neatradīsiet mazas viesnīciņas, uz viesmīlības skatuves notiekošo diriģē lielās ķēdes, kas aizņem veselus debesskrāpjus. Kā vienu no interesantākajām naktsmītnēm, kuras vaibstos gan eksterjerā, gan interjerā dominē arābu pasaules elementi, iesaku Bab al Qasr (babalqasr.com) – tai ir ne tikai izcila atrašanās vieta, bet arī individualitāte un noskaņa. Te ir viens no augstākajiem ātrijiem viesnīcu pasaulē, kas iespaidīgumā patiešām var likt brīnīties vaļā muti, tomēr pompozitāte nedominē pār arābu viesmīlību un detaļu autentiskumu.
Pēc sastapšanās ar mūsdienu arhitektūras vispārākajām izpausmēm gribas atkal ielūkoties saknēs. To vislabāk var izdarīt muzejā Qasr al Hosn, kas atrodas Abū Dabī vecākās būves sirdī. Telpās ar klusināto apgaismojumu var iepazīties ar vēstures lapaspusēm. Ekspozīcija aicina uztvert mazāk ar acīm, vairāk ar sirdi. Īpaši aizkustinošus mirkļus var piedzīvot miniatūrajā kinozālē, kur tiek demonstrēti vienkāršo pamatiedzīvotāju stāsti par tiem laikiem, kad Abū Dabī vēl bija tikai nākotnes mirāža tuksnesī. Pērļu zvejnieks, kam smagais darbs neizdzēšami iedragājis veselību, sieviete no klejotāju cilts, kura stāsta par arābu viesmīlības pamatiem tuksneša apstākļos, kamieļu audzētājs un citi. Katrs stāsts hipnotizē, un šeit izdodas sastapt to seno laikmeta garu, kultūras pamatus, kuri mūsdienās paslēpušies aiz modernās fasādes.
Tirgus vienmēr ir bijis savdabīgs pilsētas ritma spogulis. Abū Dabī nav izteiktu vēsturisko tirgu, kas liktu sarosīties iztēlei un aizceļot Austrumu pasaku plašumos ar garšvielu kalniem un amatnieku darinātām Aladina lampām, taču kumīna, muskatrieksta un kardamona medībās vērts doties uz Old Souk. Atsevišķa piedzīvojuma vērts ir zivju tirgus apmeklējums – izvēlieties zivi no dienas loma kādā no neskaitāmajām tirgotāju letēm un dodieties uz pavisam necilu grilētavu turpat paviljonā. Atdodiet zivi un pacietīgi gaidiet. Apmēram pēc pusstundas jums to iedos folijā ietītu, grilētu un kārdinoši smaržojošu. Tālāk virzieties uz grilētavas galveno ieeju, kur pie plastmasas galdiņiem jau mutuļo vietējo sarunas un visi ēd gardu muti. Jums atnesīs rīsus, garšīgu vietējo maizi un dažādas mērcītes. Atrotiet piedurknes un ķerieties klāt – gastronomisks piedzīvojums garantēts.
Tuksneša balss
Spilgtāko kontrastu ar Abū Dabī spožo arhitektūru veido tuksneša mežonīgās kāpas, kuras var ieraudzīt jau pusotras stundas brauciena attālumā. Rubelhālī tuksnesis aizņem vairāk nekā 650 000 kvadrātkilometru, un šeit sastopamas vienas no augstākajām un skaistākajām kāpām, kurās talantīgākā māksliniece pasaulē – māte daba – sajaukusi skaistas dzeltenā un sarkanā nokrāsas. Jūs uzkāpjat kādā no tām, visapkārt stindzinošs klusums – dzirdams tikai vējš, kas rotaļīgi dzenā smiltis, un acīm paveras horizonts, kas šķietami viļņojas saules atspulgā. Pēkšņi iznirst kamieļu kolonija, kas nesteidzīgi pastaigājas bez neviena pavadoņa. Vai tuksneša mirāža? Nebūt ne, šie gudrie dzīvnieki nāk no vietējām kamieļu saimniecībām – dienā tie var klīst kilometriem tālu, bet vakarā atgriežas cilvēku veidotajās apmetnēs, savas iekšējās navigācijas vadīti.
Tuksneša safari ir iecienīts laika pavadīšanas veids, un to bauda ne tikai ceļotāji, bet arī vietējie. Tā ir iespēja atstāt dunošo pilsētu aiz muguras un doties tuksnesī – mežonīgā un nepieradinātā. Kāpas nepārtraukti mainās un tiešām atgādina dzīvu organismu. Arabian Nights Village (arabiannightsvillage.com) gids, kas ar apvidus auto nogādā mūs tuksnesī, izrādās arī īstens sacīkšu braucējs – viņš ļauj piedzīvot adrenalīna pilnus mirkļus izbraucienā pa tuksneša kāpām. Pēc tam ir neliela izjāde ar kamieļiem, kas ļauj pulsam norimt un atkal ieklausīties tuksneša balsī. Vakarā ugunskura gaismā debesjumā spoguļojas neskaitāmas zvaigznes, tik mirdzošas, it kā kāds tās būtu nopulējis. Te patiesi izdodas sajust Abū Dabī vilkmes spēku, šajā emirātā koncentrējas magnetizējošs skaistums – gan cilvēka, gan dabas radīts.