Valšu karaļa Johana Štrausa brīnišķīgā mūzika pirms 60 gadiem iedvesmoja leģendāro Latvijas Nacionālās operas primabalerīnu, baletmeistari un pedagoģi Helēnu Tangijevu-Birznieci radīt romantisku baletu par izvēli starp mīlestību un skatuvi, sapņiem un realitāti. Ar baleta Pie zilās Donavas pirmizrādi 1957. gada aprīlī viņa atzīmēja savu 50 gadu jubileju. Tas kļuva par mūsu baleta zelta fondu. Ar iestudējuma atjaunojumu Aivara Leimaņa vadībā Latvijas Nacionālais balets godina gan tā autores 110 gadu jubilejas atceri, kas apritēs 13. aprīli, gan iestudējuma sešdesmitgadi.
Laika mašīna
Pie zilās Donavas uz mūsu Baltā nama skatuves dzīvoja visilgāk – vairāk nekā 40 gadu, līdz pat gadu tūkstošu mijai. Arī šodien, pēc 60 gadiem, šis ir balets, kuru publika ļoti gaida. Operas galvenā administratore Elga Skane par skatītāju ilgām pārliecinās ikreiz, kad viņai Operas biļešu kasē vai pa tālruni kārtējo reizi tiek jautāts, kad beidzot atkal varēs redzēt baletu Pie zilās Donavas. Tā viņa tincināta ļoti bieži. Publikas interesi apliecina arī tas, ka biļetes uz visām piecām šīs sezonas izrādēm ir izpirktas jau pirms laba laika.
Skatītāju gaidīto jauniestudējumu veido horeogrāfs inscenētājs Aivars Leimanis, muzikālais vadītājs un diriģents Mārtiņš Ozoliņš, diriģents Farhads Stade, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Ināra Gauja un videomāksliniece Ineta Sipunova. Galvenajās lomās būs Elza Leimane, Baiba Kokina, Sabīne Guravska un Alise Prudāne (Franciska), Arturs Sokolovs, Raimonds Martinovs, Viktors Seiko un Zigmārs Kirilko (Francis), Jolanta Lubēja, Jūlija Brauere, Laine Paiķe un Annija Kopštāle (Annele).
"Pirms 60 gadiem veidotā baleta horeogrāfija joprojām ir dzīva, spraiga un asprātīga," atzīst Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskais vadītājs horeogrāfs inscenētājs Aivars Leimanis. Ne velti balets laika gaitā piedzīvojis divus atjaunojumus 1987. un 1994. gadā un kopumā nodejots 310 reižu. Tam gājušas cauri vairākas baleta mākslinieku paaudzes: tajā dejojušas Anna Priede, Velta Vilciņa, Janīna Pankrate, Aleksandrs Lembergs, Haralds Ritenbergs, pēc tam Ausma Dragone, Inta Karule, Larisa Tuisova, Gunta Bāliņa, Lita Beiris, Inese Dumpe, Zane Lieldidža, Jūlija Gurviča, Andrejs Rumjancevs un citi mākslinieki.
"Tā ir ārkārtīgi spilgta izrāde ar daudziem sulīgiem tēliem, solistēm tā ir ļoti sarežģīta. Jaunajai dejotāju paaudzei šī būs pirmā tikšanās ar šo horeogrāfiju," akcentē Aivars Leimanis un salīdzina Pie zilās Donavas ar laika mašīnu, kas ved mūs atpakaļ pagātnē. Helēnas Tangijevas- Birznieces iestudējuma atjaunošanu viņš uzskatījis par pienākumu pret mūsu saknēm un centies maksimāli saglabāt Helēnas Tangijevas-Birznieces radīto horeogrāfiju, ko rūpīgi izpētījis vēsturiskajos kinoierakstos. Tiesa gan, atsevišķās epizodēs dejojums padarīts tehniski sarežģītāks: "Baleta tehnika, it īpaši vīriešiem, ir ļoti progresējusi. Mums Vīnes ballē dejo jauni, stalti puiši, bet kordebaletā, kas redzams vēsturiskajās kinohronikās, – kungi solīdos gados."
Darbu sarežģījis tas, ka vairāki baleta fragmenti nav saglabājušies nevienā ierakstā vai arī brīžiem redzami tikai solisti vai tikai viena skatuves puse. Vairākas epizodes nācies radīt no jauna – Helēnas Tangijevas-Birznieces stilā. Aivars Leimanis uzsver: "Es šo darbu nedarīju viens. Daudz enerģijas iestudējuma tapšanā ieguldījuši mani asistenti: Inese Dumpe, kura strādāja ar solistiem, kā arī Aiša Sila un Regīna Kaupuža, kuras slīpēja kordebaletu."
Valšu lielpilsēta
"Johana Štrausa mūzika vienmēr saistās ar Vīni – vienu no Eiropas kultūras centriem, valšu lielpilsētu. Šajā iestudējumā dzirdēsiet daudz pazīstamu Johana Štrausa melodiju. Partitūrā ir gan viņa slavenākie valši Vīnes meža stāsti, Dienvidu rozes un Pie skaistās zilās Donavas, gan lendleri, polkas un galopi – Trič trač polka, Picikato polka, Zibens un pērkons. Atšķirībā no koncertiem šeit šī dejiskā mūzika patiešām tiks dejota, tas skatītājiem sagādās divkāršu baudījumu. Viegla un dzirkstoša, ja to klausās, ne tik viegla, ja to spēlē, – man tā ir ļoti mīļa mūzika, kuru iestudēju ar lielu prieku," atklāj jauniestudējuma muzikālais vadītājs Mārtiņš Ozoliņš.
Vīnes valšu karaļa Johana Štrausa dzīvespriecīgā, tēlainā mūzika ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc publikai balets Pie zilās Donavas tik ļoti patīk. Skatītājus uzrunā gaumīgi iestudētās dejas kompozīcijas un daudzie interesantie, sulīgie tipāži. Piemēram, Alpu mazpilsētas pašdarbnieku orķestrītis, kurā līdzās jaunajam komponistam Francim, kurš spēlē vijoli, ir arī maiznieks, kurš spēlē altu, pastnieks ar kontrabasu un modes veikala komijs (pārdevējs), kurš spēlē flautu. Raibajā baleta sabiedrībā ieraudzīsim ģenerāli, grāfu, puķu pārdevējas, modistes, studentus un krodzinieku.
Teātra laukumā Vīnē pulcēsies balerīnas un kritiķi, kuri raksta uzreiz pēc izrādes. Īpaši spilgti raksturtēli ir četri franti, kuri parādās teātra laukumā un dodas uz balli. "Varu iedomāties, kas tie bija par tipāžiem, ja pirmizrādē 1957. gadā to dejoja Vladimirs Cukanovs, Arvīds Ozoliņš, Alfrēds Spura un Uldis Žagata. Vēlāk izpildītāju vidū bija arī Valentīns Bļinovs un Laimonis Šmits. Pašreizējie tipāži nebūs mazāk spilgti, jo šos tēlus atveidos mūsu pieredzes bagātie komiķi Ints Roziņš un Normunds Zariņš, kā arī Andris Pudāns un Antons Freimans," saka Aivars Leimanis.
Protams, sirdi silda arī saldais, viegli uztveramais "ziepju operas" sižetiņš – melodrāma mīlas trijstūrī, kuras centrā ir jaunais provinces komponists Francis starp savu līgavu, jauko lauku meiteni Anneli, un slaveno Vīnes teātra dejotāju Francisku, kuras nejaušā ierašanās satricina visu provinces idilli.
Karuselis griezīsies
Pie zilās Donavas žanriski bagātinās teātra baleta repertuāru, jo jauniestudējumu sarakstā jau ilgāku laiku nav bijis krāšņa kostīmu baleta. Aivars Leimanis jauniestudējumu dēvē par "kostīmu melodrāmu". Tā īpašā vērtība ir vizuālais noformējums un greznās kleitas. Baleta darbība pārmaiņus notiek gan mazpilsētiņā Alpu kalnos, gan Vīnes ķeizara pils interjerā, teātra laukumā un primabalerīnas ģērbistabā. "Ņemam talkā mūsdienu tehnoloģijas, videoprojekcijas. Karuselis griezīsies, nevis vienkārši stāvēs bildē," saka Aivars Leimanis. Viņš stāsta, ka kopīgais redzējums tapis nemitīgās diskusijās ar scenogrāfi un kostīmu mākslinieci Ināru Gauju.
"Tā jau ir, gatavojot katru iestudējumu. Vispirms mēģinu "iesmērēt" savu mākslu, pēc tam taisu Leimaņa mākslu," smejas Ināra Gauja, atzīstoties mēģinājumos iepotēt mūsdienīgāku skatījumu. Bet nekā, jo publika gaida bijušo skaistumu: "Baletā improvizācijas loks ir šaurs: ja jābūt Anneles mājai, soliņam, lapenītei, dzīvžogam vai ēnu teātrim – tad jābūt. Šis ir atjaunojums, rimeiks – veca dziesma jaunās skaņās."
Vaniļa, safrāns, kurkuma
Inārai Gaujai izaicinājums bijis uztaisīt mūsdienīgu veclaicīgumu, jo ir jau citi materiāli, paņēmieni un publika. Viņai patiktu, ja cilvēkiem tas atgādinātu modes vēsturnieka un kolekcionāra Aleksandra Vasiļjeva izstādi: "Tur ir senlaicīgais vārda labākajā nozīmē." Māksliniece pētījusi vēsturiskus attēlus, gravīras, atradumus apkopojot biezā vēsturisko materiālu kladē. "Tomēr viens ir tā laika fasoni, bet cilvēkam ir brīvi jākustas. Krinolīni ar stīpām nav vingrošanas kleitas."
Daudz darba bijis ar šuvējiem, kad tika gatavotas baletam netipiskas detaļas, piemēram, cepures. "Es spēlējos ar nosaukumu Zilā Donava, veidoju zilās Donavas vidi, tērpus un tai svešo teātra vidi sārtā gammā – rozā balerīnas, debesmanna, vaniļa, safrāns, kurkuma un paprika: viss, ko var iedomāties pretstatā vēsajai dabai. Kad Francis satiekas ar Francisku, uzbango krāšņas kaislības, viņas prototips varētu būt tā laika slavenā balerīna Fanija Elslere (1810–1884)," Ināra Gauja norāda uz pasaulslaveno austriešu dejotāju, gaisīgās Marijas Taljoni sāncensi un pretmetu, kura baletā ieviesa teatralizētu raksturdeju, spoži izpildot poļu krakovjaku, itāļu tarantellu, spāņu dejas.
Fanija Elslere dejojusi Neapolē, Londonā, Berlīnē, Parīzē un ASV, apburot ar priekšnesuma siltumu un spontanitāti. Dejotājas tēls iemūžināts dzejā, suvenīru statuetēs un atklātnēs, pat figūriņā, kuru Vīnes galma konditors pamanījies izveidot no cukura. Fanijas Elsleres figūriņa rotā arī jauniestudējuma plakātu, un Franciskas kostīmi veidoti viņas vēsturisko skatuves tērpu stilā. Teofils Gotjē slaveno balerīnu iesaucis par ziemeļu spānieti un sajūsmā rakstījis, ka pati Venera dejo uz skatuves, savukārt Johans Štrauss uzrakstījis par viņu opereti Fanija Elslere.
Darbu jauniestudējumā Pie zilās Donavas Ināra Gauja veltījusi savai mammai, kura savulaik ļoti gribēja, taču nepaspēja šo baletu redzēt.
Katram sava mizanscēna
Pie zilās Donavas ilgus gadus bija īsts kases grāvējs. Kā nu ne, ja tajā arvien dejoja publikas elki. Vēsturiskajā pirmizrādē 1957. gada 28. aprīlī galvenos varoņus atveidoja skatītāju mīlulis, jaunais skaistulis Haralds Ritenbergs, Anna Priede un Velta Vilciņa. 1976. gadā izrādē Pie zilās Donavas Haraldam Ritenbergam uz skatuves pasniedza milzīgu četrstāvīgu torti – tā viņš tika sveikts 25. radošā darba jubilejā.
Premjera atmiņā iestudējums iegūlis arī saistībā ar jautriem negadījumiem. Iestudējumu tolaik diriģējis Jānis Hunhens, kurš arvien smalki izjutis baleta specifiku un solistu vēlmes. Tomēr reiz kādā izrādē dejotāji sajutuši ko nelabu – temps kļuvis arvien ātrāks un ātrāks! Finālā jau bijis neiespējami izpildīt visas kustības. Vainīgs izrādījies vilcienu saraksts: tas mainīts, un diriģentam bijis jāpaspēj uz pēdējo Jūrmalas vilcienu, kuram noteikts agrāks atiešanas laiks.
Ināra Ābele, viena no skatītāju iecienītākajām liriskās Anneles atveidotājām un horeogrāfes Helēnas Tangijevas-Birznieces iemīļotākajām audzēknēm, tikko saņēma savas skolotājas vārdā nosaukto balvu. Baletā Pie zilās Donavas gan viņa iekļauta jau pēc Helēnas Tangijevas-Birznieces nāves un pirmizrādi 1957. gadā vērojusi vēl kā Rīgas Horeogrāfijas skolas audzēkne (baletskolu viņa pabeidza 1961. gadā.) "Man joprojām atmiņā ir visas kustības, tas bija reti patīkams balets. Ļoti dejisks, vienkāršs un jautrs. Mēs, vecie dejotāji, to atceramies ar lielu prieku, tāpat kā Dakteri Aikāsāp, kurā katram bija sava vieta un mizanscēna."
Atšķirībā no Haralda Ritenberga Ināra Ābele atceras, ka diriģentam Hunhenam paticis lēni un izjusti izgaršot mūziku skatā Anneles istabā. "Viņa dārzā redzējusi, ka Francis koķetē ar Francisku, un bēdās atskrien mājās. Viņa pārdzīvo, un mūzika ir tik ārkārtīgi lēna. Viņš velk garumā: dzied čells, vijole. Saku: "Maestro, man nav kur likties, cik ilgi varu tēlot ciešanas?" Viņš atbild: "Es nevaru, čellam ir jāizspēlē."
Helēnas Tangijevas-Birznieces stingro roku un ceļamaizi Ināra Ābele izbaudījusi jau baletskolā un vēl tagad atceras, kā jaunie dejotāji atdarinājuši baletmeistares izteiksmīgo runu. Un ne tikai klasiku: "Ko tu – že Guļbi gribi dejot? Peļi, žurki, vabuļi tavi lomi!" Ināras Ābeles mamma dziedājusi Operas korī. Satiekot viņu koridorā, Helēna Tangijeva-Birzniece viņai piekodinājusi: "Jūs že pamāciet viņai pareizi elpot. Jūs že dziedātāja! Viņai že tā garā kakla un tie šaurie plauši!"
"Viņa nekad nevienu nesauca vārdos. Tikai "Abiļe Dragoņis", "Karuļe". Tikai Ritenbergs, viņas mīlulis, bija Garjka (Haris)!" atceras Ināra Ābele. Dzīvē gan stingrā pedagoģe un baletmeistare bijusi ļoti vienkārša un saprotoša. "Kad ciemojos pie viņas, viņa teica: "Tagad tu vari ēst. Tev jāēd burkaņieši un bietīši. Es ļoti mīļu dzērveņu kisieļs, bet bez piens." Viņa bija armēniete, latviski izteicās interesanti, taču intervijās televīzijā gan runāja ļoti pareizi, ļoti piedomāja." Līdz ar pārējiem mūsu baleta vecmeistariem Ināra Ābele ļoti gaida jauniestudējumu. Viņi to būs noskatījušies paši pirmie – ģenerālmēģinājumā 11. aprīlī.
Pie zilās Donavas
LNO 12., 13., 30.IV, 5.V, 3.VI plkst. 19
Biļetes pārdotas