Pirms dažiem gadiem Rūdolfs Gediņš absolvēja laikmetīgās dejas mākslas bakalaura programmu Latvijas Kultūras akadēmijā un saprata, ka studijas jāturpina. "Mani sāpina, ka deju un teātri mēdz nošķirt. Es tās uztveru kā ļoti radniecīgas mākslas nozares." Viņš iestājās teātra mākslas maģistrantūrā. "Zināšanas ir mani ieroči, ko varu izmantot," Rūdolfs Gediņš saka. Un, lūk, tapis viņa režijas diplomdarbs. 7. un 8. maijā Ģertrūdes ielas teātrī pie skatītājiem nonāks izrāde Dievišķs fakts.
"Tas bija diezgan sen, kad mani pārsteidza un aizkustināja Franca Kafkas īsstāsts Krustojums. Šķita, ka tas ir par mani," stāsta Rūdolfs. Brīdī, kad bija jāmeklē materiāls diplomdarba izrādei, tuvs cilvēks viņam to atgādinājis. Stāsta galvenajam varonim pieder savāds dzīvnieks, pa pusei kaķēns, pa pusei jērs. No kaķa – galva un nagi, no jēra – lielums un auguma uzbūve, no abiem – acis. Dzīvnieciņā ir tik daudz dažādu īpašību, bet... viņš nevar atrast savu vietu. "Cilvēki nesa gan kaķus, gan jērus, cits citu uzlūkoja un tad pieņēma esamību kā dievišķu faktu. Ir jāiemācās ar to sadzīvot, jo mēs jau neko nespējam mainīt," tēmu iezīmē jaunais režisors un uzteic savu komandu – dramaturģi Lailu Burāni, dejotājus Evu Kronbergu, Annu Novikovu, Elīnu Lutci, Ivaru Broniču. "Izrādes tapšana bija savādāka, jo strādāju ar katru izpildītāju atsevišķi, it kā veidojot solo izrādi. Es viņiem ļoti uzticējos. Katrs strādāja patstāvīgi, meklējot risinājumus, tāpēc arī droši visus var dēvēt par autoriem." Izrādes materiāls tapis rūpīgi strukturētā mēģinājumu procesā, kurā katrs dejotājs attīstījis savu individuālo stāstu un horeogrāfisko materiālu, kas, saglabājot savu neatkarību, rada kontekstu cits citam un saskarsmes punktus izrādē.
Rūdolfs Gediņš apzināti ir izvairījies no iestudējuma žanra specifikācijas. "Mani biedē žanriskās piederības attaisnošana. Definējām, ka šī ir izrāde par mani. Bet ne jau kā Rūdolfu Gediņu, bet kā par katru, kas ir šīs izrādes autors." Rūdolfs nenoliedz, ka izrādi var dēvēt par psihoterapijas seansu. "Es ticu – ja kaut kas ir personīgs un mēs esam patiesi, tad arī skatuviskā izpausme būs saistoša. Katram skatītājam būs cits skatpunkts un iespēja sekot līdzi tam, kas šķiet interesantāk, jo darbības notiek paralēli. Izrāde nav viens notikums, bet – lai gan izklausās banāli – tā ir kā dzīve."
Par to, ka viņa diplomdarbu vērtēs pasniedzēji, Rūdolfs Gediņš laiku pa laikam aizmirst. "Domāju par izrādi kā performatīvu notikumu skatītājiem. Protams, uzklausīšu komisijas vērtējumu, ja runās par kļūdām, bet man bija svarīgi veidot izrādi, kurā nav paviršības, formalitātes vai melu."