Apmulsumi

Atceros kādu pēcpusdienu pirms daudziem gadiem Latvijas Universitātes foajē Visvalža ielā. Neatceros, ko es tur darīju vai kas tur notika. Varbūt bija kāds Literatūras gada balvai nominēto dzejnieku lasījums. Lasījumus neatceros, bet atceros, ka runāju ar kādu, un man teica, ka Imantu Ziedoni var satikt, bet viņš reti pieņem viesus. Es gribēju satikt un katru dienu sev teicu: rīt, rīt, rīt. Vēl pēc kāda laika jau bija par vēlu.

Tagad prātoju, kāpēc tomēr nepieteicos dzejniekam par viesi. Varbūt mani bija pārņēmis apmulsums, ko pats dzejnieks sauca par skaistuma apmulsumu. "Raugi, vai tad es esmu dzīvojis tikai vienu dimensiju? Vienu virzienu, vienu vektoru – horizontālo vien? Vai tad man nebija citas mātes kā tikai Zemes māte? Jā, bija gan. Bija, bija. Sirds, likās, izkusīs. Pēkšņi skaistuma apmulsumi. Kad tu nezini, kā to sauc. Iekšā kaut kas uzzied, iegavilējas. Bet arī tas nav tas vārds. Es to saucu par Vertikāli." Katru reizi, kad lasu Ziedoņa dzeju, mani pārņem tieši šāds apmulsums. Iekšā kaut kas uzzied, iegavilējas. Varbūt dzejnieki mūs māca pastaigāties vienatnē.

Pavisam negaidīti un jau kādu brīdi 2020. gads ir kļuvis par neparastu laiku, kādā dzīvot. Katru reizi, kad izeju pastaigā un pa gabalu vēroju cilvēkus, pārņem sajūta, ka mēs katrs mācāmies staigāt vienatnē. Mums katram ir vietas, kurp ejam. Kaut vai domās. Ja šīs vietas savērtu diedziņā, tās būtu kā lūgšanu krelles. Lai arī mana ikdiena paiet, staigājot domās, šogad tur staigāju daudz biežāk un ilgāk. "Vertikāļu vietas izgaismojas arvien platāk, arvien biežāk, cilvēki iet no gaismas laukumiņa uz gaismas laukumiņu, un aiz viņiem paliek gaismas sliedes, līnijas, līniju tīkls... top saprotama katra ceļinieka loma – viņi audzē uztveres plūsmu," savā ceļojumu aprakstu dienasgrāmatā raksta Imants Ziedonis.

Esam piedzīvojuši pirmo attālināto Literatūras gada balvas apbalvošanas ceremoniju videoformātā. Ceremonijas vakarā ieslēdzu datoru, uzvārīju tēju, un katru reizi, kad ekrānā parādījās dzejnieku sejas, mani pārņēma apmulsums. Sen neredzētu acu prieks. Kur tie laiki, kad vēl pirms gada, pašā ziedoņa vidū, varējām satikties, apskauties un apsveikt cits citu par to vien, ka vēl esam. Mēs vēl esam. Tomēr pēc ceremonijas man kaut kas nedeva mieru. Jebkurā jomā debijas kategorija ir visjūtīgākā. Cik vien atceros, debijas kategorijas vienā maisā tiek likti debitanti gan dzejā, gan prozā. Tomēr šogad (un ne tikai šogad) ir sajūta, ka debija dzejā ir palaista garām un ka būtu jāatrod veids, kā dzeju un prozu izdalīt.

Ceru, ka kādreiz tas mainīsies, tomēr patlaban jebkura diskusija par šo tēmu beidzas ar apmulsumu izraisošiem strīdiem. Tas ir nepatīkams apmulsums, un šobrīd, kamēr mēs visi mācāmies pastaigāties vienatnē, tas arī nav tik svarīgi. Tāpat kā Ziedoņa dzeja, arī jaunā dzejnieka Raimonda Ķirķa debijas grāmata Kartes manī izraisa apmulsumu. Kad pirmo reizi to lasīju, mani uz brīdi pat pārņēma dīvainas dusmas, jo šķita, ka viņa dzeja mani nelaiž iekšā, tomēr, kad pieņēmu viņa valodas spēles noteikumus, mani tā uzrunāja arvien vairāk. Līdzīgi kā amerikāņu dzejnieka Marka Stranda rāmā valodas dzelme, arī Raimonda Ķirķa daudzās valodas kartes lika man pārdomāt dzejas valodas jēgu un nozīmi. Tas ir kā pastaigāties vienatnē un audzēt savu uztveres plūsmu, jo ceļotājs valodā kāpina laika uztveri, blīvina un izgaismo laiku.