Gribētos uzrakstīt par Venēciju, kur pagājušajā nedēļā atklāja arhitektūras biennāli, bet kā rakstīt par to, kas nav piedzīvots? Digitālajām atklāšanām pieslēdzos uz īsu brīdi bez liela entuziasma, jo sadzīvoju ar digitālo vājumu, un, ja vien tie nav tiešie darba pienākumi vai trilleris filmu straumēšanas kanālā, nodoties digitālajai pieredzei, lai pabūtu fiziskā vietā ar tai raksturīgo vibrāciju, smaržu un garšu, ir neiespējami. Gribētos uzrakstīt par Fransuā Pino kolekcijas jauno muzeju bijušajā biržas ēkā Parīzē, netālu no Pompidū centra, bet tad pagājušajā nedēļā būtu vajadzējis aizbraukt arī uz Parīzi.
Tagad daudzi ieraksti sociālajos tīklos sākas ar "es te to vienkārši atstāšu", tad nu es arī atstāšu te lietas, par kurām domāju. Kad man telefonā iekrita aicinājums lidot ar ķirsīti uz visām tām skaistajām vietām, uz kurām es labprāt aizlidotu, sapratu, ka ceļošanas rutīna manī ir deformēta. Iepriekš daudzi braucieni bija saistīti ar darbu, bet šogad neviena lekcija vai konference klātienē nav plānota, un kāpēc lai kāds plānotu sarīkojumus, kuros var veiksmīgi piedalīties, celt kvalifikāciju, pārstāvēt valsti, kā arī tīkloties, dibināt kontaktus un saviesīgi patērzēt vienkārši no mājām? Ceļošana, kas kādreiz nozīmēja personisko brīvību, pašlaik ir un vēl ilgi būs paredzamu un neparedzamu šķēršļu josla, kas sapni var pārvērst ilgstošā stresā, bez kura pašlaik daudzi labprātāk iztiktu. Kā redzam ziņās, arī tavs gaisa vagoniņš var nokrist, tavu lidmašīnu var nolaupīt un ar tevi pašu ceļojuma laikā prettiesiski izrīkoties.
Pašlaik ir brīdis, kad Latvija ir skaista. Zied ceriņi, ābeles, ķirši, ievas, narcises, tulpes, un katru vakaru ir cits pasakains saulriets. Tik ļoti gribētos, lai skaistās dabas trauslo salmiņu, pie kura katru pavasari pieķeramies, mēs prastu un vēlētos saudzīgi padarīt stiprāku. Lai takas, ko būvējam, būtu skaistas, lai ainava tiktu atjaunota ar tai piemērotiem stādījumiem, lai arhitektūra būtu nevis tikai būvnieku bizness, bet cilvēku ikdienu uzlabojošs process un tā rezultāts.
Kā vienmēr pavasarī, braucot pa Latviju, ar acīm ravēju ārā agresīvus un nevajadzīgus pilsētvides objektus. Man šķiet baisi, atbaidoši, agresīvi, morāli un fiziski novecojuši karogu stendi, kas izkaisīti pa Rīgas zaļajiem pleķīšiem, kuros varētu iestādīt ziedus, krūmus vai kokus, vai kaut vai Bikšes medmāsiņu, kurai tur būtu lielāka ietekme. Jūrmalā un citur piekrastē redzu daudz stendu ar sejām. Tuvojas pašvaldību vēlēšanas, bet, hei, topošais deputāt, ja tev rūp vide un harmoniska attīstība, netriecies ar savu seju katrā brīvajā vietā un uz katra autobusa! Viena seja vispār nav svarīga, svarīga ir kopiena un tās spēks. Tāpēc atstāšu es tagad dažas rindas par to, kas ir kvalitatīvs vides un arhitektūras projekts. Tas ir tāds, kas ir radies kopradē un kas ir saprātīga investīcija nākotnē.
Arhitektūrai ir jāspēj adaptēties un tapt piemērotai jaunām funkcijām. Arhitektūras projekts paredz atbildīgu attieksmi pret dabas, finanšu un cilvēka resursiem, tas respektē apkārtni, vietējo ainavu un tradīcijas. Ar arhitektūras palīdzību mēs radām vidi, kas ir patīkama, pieejama un sasniedzama ikvienam. Mēs tiecamies izmantot jaunas prasmes, atklājumus, zināšanas un tehnoloģijas. Mēs nedrīkstam dragāt pa vecajām sliedēm, jo mums ne tikai vārdos un uz papīra ir jāsamazina kaitīgo izmešu daudzums. Katrai mājai, ko būvējam no jauna vai atjaunojam, katram ceļam, ielai, promenādei un takai ir jāuzlabo apkārtējās vides kvalitāte un jāpalielina mūsu dzīves komforts, kvalitāte un labbūtības sajūta. Vai mēs to varam tepat uz vietas izdarīt, pirms atkal kāpjam lidmašīnā un ar zaļajām vai citām ego pasēm triecamies pēc skaistā citur?