Lielās pārmaiņas ir notikušas: kopš paziņojuma, ka Latvijas teritorijā vairs nevarēs legāli pārraidīt lielāko Krievijas televīzijas kanālu saturu, ir beidzis pastāvēt kultūrvēsturiskais veidojums, ko padomju laikā sauca par brālīgo tautu saimi. Varam būt dažādās domās, kas ir ģimene, māte un tēvs, bet šiem jautājumiem bez juridiskās ir arī simboliska dimensija – skaidrs, ka lielai daļai līdzpilsoņu televizors joprojām ir vairāk ģimenes loceklis nekā tuvi un tāli asinsradinieki. Televizorā mājo simboliskā ģimene, kur, lai gan pēdējā laikā reti parādoties, valda simboliskā ciltsmāte Alla Pugačova, kuras autoritāti garantē senais sakars ar latviešu nācijas simbolisko tēvu Raimondu Paulu. Šī pamīlija sanāk kopā kādā sestdienas vakarā vai jubilejā un ir skatītājam tuvāka par tuviem. Skaidrs, ka daudzus no šiem tuviniekiem tagad varēs satikt daudz retāk, varbūt – nemaz.
Nebūsim liekuļi – zaudējumu izjutīs ne tikai Latvijas krievi, pilsoņi un nepilsoņi, bet arī visi tie valstsnācijai piederīgie, kuri gādāja par augstiem reitingiem Jaunā viļņa un vēlāk Laimas Vaikules šovu translācijām un kuriem par prieku latviski rakstošie portāli joprojām informē lasītājus par katru kustību sazarotajās Krievijas šovbiznesa aizkulisēs.
Tam varbūt bija jānotiek jau sen. Varbūt vēl varēja gaidīt, līdz nomainās paaudzes un postpadomju kultūras telpa izbeidzas pati no sevis – globalizācijas vai tehnoloģiju maiņas dēļ. Tomēr jāatceras – kad runājam par kultūru, politiskā, militārā vai tehniskā realitāte piekāpjas simbolu pasaulei. Tajā pazīstami tēli ir svarīgāki par faktiem. Vēl nesen daudzi tautieši svinēja Raimonda Paula jubileju, vērojot koncertu Maskavā ar Pugačovas piedalīšanos, un varbūt pat nepamanīja, ka tas ir iepriekšējās jubilejas ieraksts. Šī – kopīgu atmiņu un piederības – realitāte nav maināma ar vienu lēmumu, patiesībā ne ar kādiem lēmumiem, bet tikai ar nopietnu un mērķtiecīgu darbu. Tāpēc, iespējams, par agru svinēt uzvaru informatīvajā karā: dažu TV kanālu pazušana no piedāvājuma nozīmē simtiem stundu laika, ko skatītāji turpmāk aizpildīs pēc savas gaumes un ieskatiem. Turklāt tas ir viņu brīvais laiks, izklaide, ko valsts vara nevar reglamentēt nekādā veidā. Starp citu, tieši tāpat kā ziņu raidījumu skatīšanos vai neskatīšanos. Tomēr, kā redzam, tā izrādās svarīga gadījumos, kad jāinformē visa sabiedrība, piemēram, par epidēmiju, vakcīnām vai komandantstundu.
Ieteikums cilvēkiem, kuri ģimenē runā krieviski, sākt skatīties TV raidījumus latviski, ir ne vairāk kā vēlmju domāšana, ja mediji par savu auditoriju turpinās uzskatīt tikai vienā valodā runājošos. Nē, šis nav aicinājums uz divvalodību – pieņemot, ka lielākā daļa auditorijas jau pati ir kļuvusi vairākvalodīga, – un arī ne sauciens pēc mazākumtautību folkloras TV ekrānos. Bet priekšlikums diskusijai, kādas tēmas, tēli, sižeti varētu būt interesanti dažādām Latvijas sabiedrības grupām neatkarīgi no ģimenē lietotās valodas, gan.