Taču asociācijas varētu būt pavisam citādas – piemēram, erotiskas. Desmitiem, varbūt pat simtiem miljonu pasaules iedzīvotāju ar šādām pazīmēm vēl līdz nesenam laikam šķita privileģētākā un tāpēc iekārojamākā cilvēces daļa. Tikuši pāri savam statistiski bīstamākajam vecumam, nonākuši uz savu spēju un iespēju drošā plato, vecās pasaules kārtības tiešie mantinieki. Tā savā izmirstošajā apkārtnē droši vien jūtas arī minētais austrumeiropietis, un ir tādi, kas viņu par to iekāro. Baltā vīrieša slogs, tā teikt.
Šī skice ir piespēle Kembridžas Universitātes mākslas vēsturnieka doktora Džeimsa Foksa šaubām par baltās krāsas nevainību. Tās pirmoreiz izskanēja viņa 2012. gada BBC dokumentālo filmu sērijā par krāsu nozīmi kultūras vēsturē, drīzumā daudz izvērstāk solītas arī drukātā formātā. Baltais vīrietis, Džeimss Fokss, 35– 40, bez jebkādas politkorektas sevis nicināšanas aizraujošā, faktiski apolitiskā formā runā par to, kā baltais – tikumības un pašaizliedzības simbols kopš senatnes – modernitātes gaitā sevi ir diskreditējis. Viņš stāsta, kā mītu par visa baltā morālo pārākumu apgaismības laikmetā atdzīvinājis grieķu skulptūru fetišists Johans Joahims Vinkelmanis un kā viņa izraisīto neoklasicismu savā ikonogrāfijā izmantojuši topošo demokrātiju patroni. Kā vēlāk, īpaši XIX gadsimta gleznotāja Vistlera ietekmē, radies baltās krāsas snobisms, tas, kas pašreiz turpinās atsvešināti sterilajās laikmetīgās mākslas galerijās. Un kā agro modernistu universālo baltumu par savas spartiski āriskās propagandas ieroci piesavinājušies fašistu diktatori visā Eiropā.
Džeimsa Foksa tēzes, protams, nepārklāj visas baltā izpausmes, nedz arī tās visas nomelno. Viņa ideja, ka Dišāna pisuārs varētu būt baltās klasiskās mākslas kritika, varbūt ir mazliet aiz matiem pievilkta, tomēr arī līdz vulgārajam kāzu kleitas un sadzīves tehnikas baltuma salīdzinājumam Fokss nenolaižas. Viņš aicina būt vērīgiem un pašiem izšķirt, kurš baltais mums mājās un mugurā ir tikumiska pašaizliedzība, kurš – lepns paštaisnums. Piemēram, par kādu baltajā iemiesotu tikumību ir runa līgavu solobildēs, kas pārplūdina feisbuku? Un ko dara līgavaiņi, kamēr viņas aizņemtas privātā sesijā kopā ar vislabāko kāzu fotogrāfu?
Balts ir foršs, man ļoti patīk viss kaut kas balts. Patīk askētiski baltie Ziemeļeiropas interjeri, un sniegs patīk, un – par spīti krietnā Foksa argumentiem – jūtu divdomīgas simpātijas pret Karraras marmoru, no kura tapis gan Mikelandželo Dāvids, gan Musolīni jaunās Romas fasādes. Man tas nav nedz "aiztikt aizliegts" baltums, nedz padošanās karogs. Tikpat ļoti man patīk melns, un šī daudznozīmīguma iespaidā es vēl ciešāk centīšos neļauties ērti vienkāršotam, melnbaltam skatījumam.
Melnais vīrietis, 35–40, arī var būt jebkas – solīds kā flīģelis, piemēram, un nepieejams kā intelektuālis baltā mākslas galerijā. Jā, un reizēm tikpat nekopts un neparedzams kā mūžīgais dežūrjānis pie ciema veikala, bet vai tāpēc bīstamāks? Nez vai.