Mūzikas ierakstu gada balvas Zelta mikrofons nomināciju piecnieku publiskošana, šķiet, vēl nekad nav izpelnījusies tik daudz kritisku diskusiju sociālo tīklu komentāros, bet tas droši vien izskaidrojams ar to, ka arī izziņošana notika interneta tiešraidē, nevis saviesīgā ballītē kā līdz šim. Neredzot klātienē vēl gaidošo un jau no gandarījuma vai vilšanās piesārtušās sejas, protams, šie komentāri šoreiz ir vienīgā iespēja paust savu viedokli. Iesaistās gan pārsvarā mūziķi, kas nominēti, jo katram aiz strīpas palikušajam skaidrs, ka ikvienu viņa kustību šajā gadījumā varētu uztvert kā aizvainojumu.
Protams, arī no šī vai citu gadu nominantu puses netrūkst žūrijas virzienā sviestu akmeņu par tās nekompetenci vai paviršu attieksmi, tiek ierosināts izveidot alternatīvu balvu, jo šim nolūkam pirms dažiem gadiem ieviestajai Austras balvai (tās piešķiršana par Covid-19 skartā gada paveikto atlikta) arī jau tiek izteikti pārmetumi par tendenci augstāk vērtēt plašāk izskanējušo. Kādi paši, tāda žūrija – neskopojoties ar virtuālo smaidiņu, atzīmē Edgars Šubrovskis.
Viņa savulaik apdziedātie mazie un lepnie, kuri Zelta mikrofonu ignorē, protams, arī klusē. Domenique Dumont un Sign Libra, par kuru pērn ārzemēs izdoto albumu kvalitāti spriest pašmāju žūrijai nebija dota iespēja, jo šie mākslinieki savus darbus neiesniedza, arī mājās jau atraduši savu klausītāju, kas nevadās pēc kartes, bet taustes. Tā dzied nomināciju piecniekā neiekļuvušais Matīss Kļaviņš sava elektroniskās mūzikas projekta MT$ albumā Homemade, kas būtu pelnījis balvu par oriģinālāko mūzikas izplatīšanas formātu – asas un lēni pilināmas mērces pudelīti.
Priecē, ka par gada producentu jau pasludināts Ģirts Laumanis jeb Lomiks, kura darba augļus (nominētie Židrūns, Tesa, Pamirt, Waterflower, Kasetes u. c.) joprojām atskaņo gandrīz tikai daudzveidību un jaunradi bez algoritmiem meklējošais, bet aizvien uz plika entuziasma balstītais Radio NABA.
Šis ir īstais mirklis iebilst kādam no komentētājiem, kurš izteicis prognozi, ka pēc gadu desmitiem par Latvijas mūzikas vēsturi spriedīs tikai pēc atzinības Zelta mikrofonā. Atcerēsimies, ka pirms gadu desmitiem un pat simtiem ne viens vien no tiem talantīgajiem māksliniekiem vai autoriem, par kuriem runājam vēl šodien, plašu atzinību neieguva, bet viņu darbi dzīvo. Neatkarīgi no tā, cik smalkos apartamentos tie tapuši vai tikuši izrādīti autoru dzīves laikā.
Vienīgā kategorija, kuras uzvarētāju nosaka nevis žūrijas vērtējums, bet tautas balsojums (klausītāju iecienītākā dziesma), izolēšanās apstākļos no lielveikalu balvas likumsakarīgi pārtapusi par elektroenerģijas piegādātāja atbalstītu balvu, un arī balsošana nenotiks, faniem maskās drūzmējoties pie kasēm un tur iegūto žetonu urnām, bet gan elektroniski. Lai mums visiem izturīgi, no dzirkstelēm un izolācijas materiālu gruzdēšanas aromāta pasargāti vadi!