Atzīšos dažās vājībās. Pirmā – man tīri labi patīk Eirovīzija. Neesmu no tiem, kam šī vājība šķiet apkaunojoša. Ievērojiet, tiklīdz kāds daudzmaz pazīstams mūziķis piesakās Eirovīzijas atlases konkursā Supernova, viņu tincina: kāda muša šim iekodusi un vai nav bijis gana labi tāpat, bez liekām ambīcijām un tālejošiem mērķiem? Mūziķi bieži vien taisnojas pat apsteidzoši, nemaz negaidot, kad žurnālisti jautās.
Otra mana vājība ir meklēt informāciju, salīdzināt viedokļus bieži vien par gluži nenozīmīgām lietām. Piemēram, lasot ziņu portālos par latviešu mākslinieku panākumiem pasaulē, es tik vienkārši vis nenoticu komplimentiem, ko lielākoties atstāsta paši mākslinieki vai preses dienesti. Tāpēc žigli sameklēju neitrālu informāciju – vienalga, vai par kārtējo latviešu filmas pirmizrādi ārzemju festivālā vai Latvijas pārstāvjiem Venēcijas biennālē. Lieki teikt, ka vēstījumu tonis "āriņā" mēdz stipri atšķirties no "iekšiņas": kas līdzjutējiem licies neredzēts triumfs, objektīviem vērtētājiem palicis gandrīz nepamanīts vai – daudz retāk – tiek vērtēts ar labvēlīgu ziņkāri.
Lūk, par to pašu Eirovīziju mēdz izteikties milzīgs daudzums "jūtūberu" ar lielāku vai mazāku sekotāju skaitu. Un zināt, ko visi kā viens saka, noskatījušies Supernovas uzvarētāja priekšnesumu, turklāt jau kuro gadu? "O, tas ir ļoti tumšs! Ļoti nopietns! Vai kāds varētu izskaidrot dziesmas saturu?" Runa nav tikai par to, ka Latvijas Televīzijā priekšnesumi tiešām notiek dramatiskā tumsā, ko pāršķeļ tikai kontrastējoši gaismas kūļi, kas, ja arī trāpa kādai jaunai dziedātājai sejā, liek viņai izskatīties pēc cienījamas veterānes (lai gan tieši veterānes nekur pasaulē tādā gaismā nerādās).
Trešā mana vājība ir vispārinājumi, un tāpēc es bez aiztures minu – varbūt gaidītie panākumi latviešu populārajai mūzikai kavējas tieši tāpēc, ka tā nejūtas gluži labi savā ādā? Tas ir izklaides žanrs! Kāpēc mūziķi kautrējas skatīties kamerā – mums acīs – un smaidīt, izklaidēt un gribēt iepatikties? Ja latviešu popmūzikā parādās kaut kas uzjautrinošs, tas visbiežāk slēpjas aiz pandu, Latgales brālēnu vai joku grupas maskām. Latviešu dziedātāji nedejo gan tāpēc, ka īsti nemāk, gan varbūt tāpēc, ka uzskata tādu izrādīšanos par necienīgu?! Viņi organiski izskatās nevis ar kordebaletu fonā – būsim atklāti, profesionālu šova dejotāju mums nemaz nav –, bet gan ar kori. Jā, jā, masu dziesma korim ar solistu ir īstais latviešu estrādes formāts ar visu tam atbilstošo patosu un sentimentu. Bez kora īsts latvietis jūtas noklīdis neceļos.
Pagājušās nedēļas beigās to kārtējo reizi apliecināja aptaujas Kilograms kultūras rezultāti: Dziesmu svētku notikumi saņēma vai visas balvas, arī popkultūras kategorijā. Uz Eirovīziju pagaidām ar kori nevar braukt, bet tā, protams, nav latviešu, bet visas Eiropas bēda! Nekas, pagaidīsim, draugi, izklaidēsimies!