Reiz kādā lietainā dienā, kad man bija divpadsmit, aiz gara laika izlēmu ko palasīt. Izvilku plānu grāmateli un tūlīt pat iebāzu atpakaļ skapī. "Kādi murgi! Nemūžam dzeju nelasīšu!" nospriedu es.
Mūsu mazpilsētā Dzejas dienas nenotika, un dzīvu dzejnieku redzējusi nebiju. Galvaspilsētā uz obligātajām Dzejas dienām ieradās ne tikai skolēnu bari, bet arī dievinātāju pūļi. Dzejnieki tik tikko varēja panest puķu klēpjus. Varbūt arī sevi tiem bija grūti panest. Gluži kā aktieri, dzejnieki glāzītēs remdināja kompromisu un slavas slogu. Smagi būt par pravieti režīmā, kurā viss notiek caur puķēm un asinīm.
Tolaik dzejas grāmatas tirāža – ap piectūkstoš eksemplāru. Tagad ap piecsimt. Tad pūlis pie Raiņa pieminekļa, tagad – daži desmiti. Tempļa stafeti pārņēmis hipermārkets, sociālie tīkli – sludināšanu.
Manā pirmajā dzejas lasījumā klausītāju bija ap simt, pārbīlis milzīgs. Kliedzu, cik jaudas, sociāli ietilpīgo dzejoli jauna cīņa. Lasījumam beidzoties, aktrise Vija Artmane žēli novilka: "Mjāa... Dzejnieki jau savu dzeju lasīt nekad nav mācējuši, ja nu vienīgi Majakovskis."
Knuts Skujenieks reiz sacīja: "Aktieris no dzejas taisa dramaturģiju, bet tas ir nepareizi."
Profesiju klasifikatorā atrodamais amats "dzejnieks" ir tikpat aizdomīgs kā "aktrise travestija". Esmu pārliecināta, ka dzejas vajadzība pierādāma vien tête-àtête. Tomēr autora balss, kas monotoni nočukst paša sarakstītos vārdus, dzelžaini sekojot vien savai iekšējai loģikai, kurā būtiskāka par darbību ir pauze, izsaukuma zīme un ritms, ir ne tikai vērtīga, bet arī neaizstājama.
Dzeja mēdz kļūt par pamatu tam, ko saprast ir vieglāk. Piemēram – dziesmai. Vislielāko disonansi man sagādājušas Arsēnija Tarkovska dzejas rindas "vot i ļeto prošlo, toļko etogo malo" Sofijas Rotaru izpildījumā. Labi, ka YouTube klausāms Tarkovska pierādījums. Ja reiz dzirdēta dzejnieka balss, tā turpina dzīvot arī tekstos, kas dzejnieka lasījumā nav saglabāti. Lasu Ulža dzeju, Kronberga dzīves laikā nepublicētos dzejoļus – un dzirdu. Lielam dzejniekam ir balss, ko nav iespējams sajaukt ne ar vienu citu. Šajā galējā individuālismā, atrodot tikai sev raksturīgo balsi un intonāciju, arī slēpjas liela dzejnieka devums. Viņu citē, neaizmirst, pēc viņa vārdiem meklē kā pēc maizes. Paradoksāli, ka galējs individuālisms var kļūt par saskares punktu. Galēja vientulība – par tuvumu. Dzejnieka balss pierāda, ka nāvei nav varas. Gribu cerēt, ka arī citām, vieglākām izolācijām.
Sabiedrība nereti tiek salīdzināta ar cilvēka ķermeni. Ausī atrodams pats mazākais – apmēram trīs milimetri – burta lieluma kauls. Vajadzība pēc dzejnieka ir tik liela kā pēc šī kaula. Bez tā mēs nedzirdēsim. Dzejnieki nav pravieši, bet atminētāji gan. Jo dzeja ir karte. Tā ir rasējums pasaulei, kur aiz ikdienības blīvuma apslēpts eksistenciāli nepieciešamais skaistais. Kā teicis Andrejs Tarkovskis, jo vairāk ir ļaunā, jo nozīmīgāk ir likt dzimt skaistajam – jo bez skaistā mēs cilvēkus sāksim šķirot kā atkritumus.