Šis gads man bija iezīmējies kā ceļojumu gads, jo bija ieplānots lērums braucienu ārpus valsts robežām, tāpēc nolēmu pierakstīt ceļojumu iespaidus vienos vākos ar provizorisku nosaukumu Ceļojumu gads. Tālāk par trešo, kas bija martā, netiku – cauri izmirušai un aizslēgtai Berlīnei ar pustukšu metro un pustukšu lidmašīnu atgriezos pāris dienu pirms RIX slēgšanas. Četrpadsmit dienu vēlāk es jau devos nākamajā nozīmīgajā ceļojumā – uz veikalu. Nekad nebūtu domājusi, ka tāds gājiens varētu būt tik liels piedzīvojums.
Mēnesi vēlāk es savus ceļojumus pagarināju un atkal pirmo reizi iekāpu sabiedriskajā transportā, lai dotos uz Paula Bankovska grāmatas Pasaules vēsture atklāšanu. Tobrīd mēs vēl nezinājām, ka Pauls drīz pēc tam aizvērs savas dzīves grāmatas pēdējo vāku, līdzās neilgi pirms tam aizvērtajai Jura Kronberga grāmatai. Viņu grāmatas varam paņemt līdzi savos atlikušajos ceļojumos, un varbūt mums tādu ir tikai noteikts skaits. Tas, kas gada sākumā šķitās būt ceļojumu gads un annus mirabilis, pārvērtās nāves gadā, izrādījās annus horribilis.
Pa ceļam sāku lasīt kāda cita autora "ceļojuma piezīmes", kas vēstīja par viņa pēdējo dzīves gadu. Tas nebija gluži viņa pēdējais, tas bija tikai tāds eksperiments – nodzīvot vienu gadu tā, it kā tas būtu pēdējais. Desmitajā mēnesī viņš ierosina atvadīties no visām lietām, kas mums pieder, un uzrakstīt testamentu. Kā arī atteikties no savas sociāli pieņemtās identitātes, bet vissāpīgāk – atvadīties no savas ģimenes un draugiem.
Visi šie ceļojumi saplūda vienā – un man nācās atvadīties no iesāktās grāmatas idejas, jo nupat bija pienākusi ziņa, ka arī septembrī plānotais brauciens uz Helsinkiem ir atcelts, bet es tik ļoti rūpīgi biju plānojusi aizbraukt uz Muminmammas Tūves Jānsones salu, kurā jau tā ir sarežģīti nokļūt tās novietojuma dēļ, īpaši nelabvēlīgos laikapstākļos. Iedomājos, ka varbūt arī vietām varētu pietrūkt šo ceļinieku, kas tajās iegriežas.
Latvijā ieradās draugi no ārzemēm, stāstīdami, ka 450 kilometru nācies nobraukt ar taksi, jo vilcienu kustība bijusi apstādināta, un, kad sēdējām pie galda, viņi teica, ka tiklab viņu varētu šeit arī nebūt. Tas ir tas, ko mēs negribam iedomāties, – ka varētu kāda šeit nebūt – šoreiz vai nekad vairs.
Nākamajā dienā Rīgā braucu autobusā, kas skaidrā dienas laikā notrieca jaunu sievieti, kura bija šķērsojusi ielu neatļautā vietā, autobuss strauji bremzēja, cilvēki nokrita pie zemes, aizlidoja kaķu pārvadājamā kaste, somas un maisiņi, visi sodījās un pārmeta vadītājam, bet meitene ietves malā gulēja aizvērtām acīm, viņa nesodījās, viņa nespēja pat pārmest. Bija ļoti karsta diena, un mēs devāmies tālāk katrs savos ceļos, pārkāpuši citos transportlīdzekļos. Mūsu braucieni varēja turpināties, un kaut ko no tā mēs pat varam vēl pagūt pierakstīt.