Dokumentālā filma nav tikai plakātiska eksterjera fiksēšana un dekoratīva montēšana. Dziļuma dimensija, kas slēpjas aiz tuvplāna palielinājuma, manuprāt, ir dokumentālā kino mugurkauls, jo doķene ir iedziļināšanās, pētījums, visaptverošs stāsts, kas izstāstīts caur rūpīgi kopā saliktām šķietamām informācijas drumslām, kurām savienojoties vienotā vēstījumā parādās lielāks stāsts kā veselums.
Manu interesi par dokumentālo kino reabilitēja Ivara Zviedra un Ineses Kļavas Dokumentālists par purva Intu. Kopš tā laika dokumentālās filmas pilntiesīgi ierindojušās manā skatītāja topā līdz pat tādai pakāpei, ka turpmāk varētu skatīties tikai dokumentālo kino. Pašlaik Rīgas kinoteātros piedāvāto pašmāju dokumentālo filmu klāsts nav nemaz tik viegli aptverams. Vienlaikus skatāma doķene par Prāta vētru un, cik simboliski, britu dokumentālā filma par Eimiju Vainhausu. Nule TV pirmizrādi piedzīvoja rakstnieku Paula Bankovska, Māra Bērziņa un Noras Ikstenas pētījumi par Api, Valgalciemu un Slutišķiem projektā Viens ciems. Visa Latvija. Tie atgādina, ka Latvija ir kas daudz vairāk par Rīgu, un ielūkojas Latvijas vietās, par kurām mums, iespējams, nav bijis ne jausmas, taču galvenokārt – ļauj iepazīt Latvijas cilvēkus un to dzīvesziņu sava likteņa izdzīvošanā šajā valstī un pasaulē. Pavisam nesen kinoteātrī izrādītas un savas gaitas televīzijā sākušas septiņas projekta Latvijas kods dokumentālās filmas par dažādām parādībām, kas ietekmē Latvijas cilvēkus, pat ja tie neesam mēs paši personīgi. Nupat Lielajā Kristapā triumfēja neticamais, aizkustinošais stāsts par suitu sievas un japānietes draudzību Ināras Kolmanes dokumentālajā filmā Ručs un Norie. Arvien lielāku rezonansi iegūst režisora Andreja Verhoustinska un scenāristes Noras Ikstenas dokumentālā filma Īvāns. Tās centrā gan ir Dainis Īvāns pats, tomēr vēl vairāk – vesela tauta, latviešu tauta, kura varēja atgūt savu neatkarību, tikai vienojoties kopībā, kurai katrs atsevišķais Latvijas iedzīvotājs ticēja vai gribēja ticēt, taču atsevišķu personību bezbailība un ziedošanās spēja iedvesmot uz konsekventu rīcību. Šī dokumentālā filma izgaismo, ka, lai gan katrs esam atsevišķs indivīds, mūsu rīcība rada plašu rezonansi, pat ja tā nav redzama.
Savukārt pagājušā gada Latvijas neatkarības mēnesī skatītājiem tika celta priekšā režisores Antras Cilinskas un scenārista Jāņa Dombura pētnieciskās žurnālistikas hibridizēta kino un animācijas filma 4. maija republika par mūsu valsts šaušalīgo transformāciju ceļu kopš neatkarības atgūšanas. Pasaulē laurus plūc Signes Baumanes filma Akmeņi manās kabatās, kuru arī varētu ievietot pie dokumentālās mākslas, lai gan tas ir žanrisks hibrīds – autobiogrāfiska animācija pieaugušajiem. Visas lieliskās pēdējā laika dokumentālās filmas pat nevar uzskaitīt. Tām visām piemīt atbruņojoša spēja uzrunāt, jo to mērķis nav virspusēja dokumentēšana, bet dot mums iespēju atklāt cilvēku, latviešu, dzīvi, kas noris mums līdzās tik nezināmi, nemanāmi un pat tāli, līdz apjaušam, ka esam savienoti vienotā kodā, kurā katrs trūkstošais posms laupa mums piekļuvi latviešu būtībai. Dokumentālais kino ļauj apgaismojošā veidā izzināt mums apslēpto. Ikdiena, kas ir mums līdzās, tomēr neaizsniedzama, uzrunā mūs savā dabiskumā, vēlreiz atgādinot, ka mēs neesam katrs par sevi, bet esam vienas kopienas elementārdaļiņas, kur vienas nav vienlīdzīgākas par citām, nozīmīgākas par citām, zinošākas par to, ko vajag citām. Šajā valstī mēs esam pāris miljonu dokumentālo filmu, un varbūt mūs kāds visu laiku nemanāmi filmē.