Lai izglābtos, tev vajag skapi un ķermeni. Paņem ķermeni, pieej pie skapja un palūkojies, kas no tā visa, kas tur ir iekšā, tev ir vajadzīgs. Kad skapis tukšs, kopā ar ķermeni ieej skapī un aizver aiz sevis durvis. Vai tas, kas tagad ir skapī, tev ir vajadzīgs? Ja ir, sāc lēnām kustēties, apgūt telpu ap sevi, sadraudzēties ar tumsu, ar ķermeni, kurš sevi neredz. Tālāk pats...
Nu jau pāris nedēļu šis vairs nav laikmetīgās dejas apraksts. Tas vairs nav kārtējais žests, lai atgādinātu par slikto dejas infrastruktūru. Tas nav kustību eksperiments. Tā ir tikai nedaudz pārspīlēta ikdienas situācija: darbs no mājām, karantīna vai brīvprātīga pašizolācija no vīrusa un reizēm arī no trim bērniem. Laikmetīgā deja ir ikdiena. Vēriens un lielās formas strauji apcirstas. Ciešs dialogs ar savu ķermeni, dvēseli un garu – sakāpināts. Kas ir tavā skapī?
Annas Novikovas diplomdarbs – laikmetīgās dejas izrāde Take Me as a Present – notika skapī. Īpaši sagatavotā, man šķita, ka trīsdurvju skapī, bet tīmeklī atradu ne tikai brīvi pieejamu izrādes video pilnā apmērā, bet arī to, ka skapis ir četrdurvju! 2015. gadā tas bija asprātīgs vingrinājums ar reālām un simboliskām robežām, komentārs par situāciju ar telpām dejai un arī stāsts par atklāšanos sev un citiem.
Nesen sarunā ar horeogrāfiem spriedām, kā deja paradoksālā veidā, tik cieši strādājot ar ķermeni, mēdz būt arī tik atsvešināta no ķermeņa instinktīvās, nekontrolējamās un līdz ar to autentiskās puses. Šķiet, kas gan cits, ja ne deja, varētu dziļi un atklāti pētīt dziņas, instinktus, tos mirkļus, kad ķermenis uzvar prāta kontroli. Nekā nebija – "normāls cilvēks", visticamāk, kontroles zaudēšanu piedzīvo daudz biežāk. Saprotams, ka tas nāk no sliktas sava ķermeņa pazīšanas. Bet kā būtu, ja izcili dejotāji uzņemtos risku doties iekšā tumšajās teritorijās. Iekšā skapī un skapju skapī, un mazajā skapītī, kas ir skapju skapja stūrī? Ko tur atrastu, kā to iznestu no skapja un kā padalītos ar citiem?
Pēdējos gados laikmetīgajā dejā aizvien vairāk jūt pāreju no konceptuālās, prāta dejas pie ekstātiskas, nesaprotamas, tumšas dejas, pie dejas tumsā. Process, kurā nākas vai gribas uzticēties ķermenim, nav tikai dejas aktualitāte vien. Gribas cerēt, ka ķermenis zinās, jutīs, paredzēs, izvairīsies, brīdinās laikus, tiks galā pats, ja vajadzēs. Ieiešana skapī un dziļi privātas dejas skapī ir ļoti noderīgs vingrinājums.
Pirmais solis – izņem lietas, kuras stāv skapī, kurām ir skaidras aprises, bet maz jēgas. Otrais solis – ej iekšā tukšā skapī un aizver durvis. Trešais, ceturtais un piektais solis ir paša dejas tumšā skapī. Sestais solis – saņem dūšu un nāc atkal ārā, jo skapī ilgi paliek tikai tādas lietas, kuras nevajag. Septītais solis – esi deja skapī, esi skapja deja, esi viss, kas esi ārpus skapja, aizmirsti par skapi, aizmirsti par sevi, esi ar ķermeni un dejo ilgi un laimīgi. Arī tad, kad vairs nebūs jāsēž skapī.
Benz
buks