Agrs rīts. Vēsi. Karstums sāksies vēlāk, dienas vidū. Šis laiks nomāks. Iespējams, sakusīs shēmā. Kā īstenības kopijā. Aptuvenībā – it kā formulā sāniski noguldīts astotnieks tiešām rādītu bezgalību.
Vīrusu laiks bremzē, bet pagaidām straume nav apstājusies. Shēmas zibeņo pa gabalu. Jumta korē nolaidies pupuķis. Un tā esot nelaimes zīme. Māņticība vienmēr atrod kādu tukšā rāmja simbolu, kam piedēvē patiesības vērtību.
Shēma tukši blīkšķ pret shēmu. Viena daļa auro: – nav! – otra puse tikpat ekstātiski kliedz: – ir! Pupuķis ir briesmoņputns! Hā! Pierādi pretējo! Bet tavi pierādījumi netiks uztverti.
Jebkuram no šiem apgalvojumiem – pupuķis dzīvs putns vai pretstatā – elles vēstnesis – tīri formāli var piemeklēt informatīvu atbalstu kādu māņu "jau pierādītajā" un "jau izpētītajā". Māņi var būt jebkurš apgalvojums. Nav svarīgi, kādas autoritātes balsta katru pētījumu, jo informācijas simulakri, vienkāršāk sakot – meli, sabiedriskajā telpā jau ir ikdiena, tīklos nemitīgi tiek izlikti slazdi kā fiktīvi "zinātniski pētījumi". Galu galā indukcija ir slikts jēgveidošanas mehānisms, no atsevišķiem shēmas atkārtotiem notikumiem tikai varbūt varam apgalvot, ka tā notiks arī turpmāk. Bezgalības priekšā šī loģika ir tikai pagaidu siets ikdienas straumē. Kā nojaust reālā plūsmu? Kā sazināties?
Izeja nav vienošanās ticībā tam vai citam simbolam. Ir jāsāk no apziņas, ka jēgu shēmas, kas sastāv no šiem simboliem, objektīvi vienmēr būs interpretējamas nošķirti. Tai skaitā – aplami, absurdi, pretrunīgi. Reizēm risinājumi ir iespējami jēdzīga diskursa ietvaros.
Īsumā Lakāna diskursu teorijas iespaidā piedāvāšu šādas sabiedriskās saziņas un vienošanās iespēju metodes un instrumentāciju.
Varas jeb Kunga diskursā tiek izvirzīti shēmas likumi, kas ar prātu jāapjēdz, pakļaujoties kārtībai. Universitātes diskursā tiek sniegtas zināšanas, kas jātver tieši ticības spējām, pretimnākoši iedzīvojoties shēmās. Histēriķa jeb Protesta diskursā tiek atklāta indivīda personības balss, kas meklē shēmas izmaiņu risinājumus, reizēm ļaujoties piederības vai ideālu (kam kalpot) meklējumiem. Analītiķa diskursā plūsmo bezapziņas iepriekš nesimbolizētā bezgalība, kas tikai paredz tulkojumu cita saziņas sekotāja subjektīvajā garā – kā atklāsme koanā, kā dzejas izjūta, kā saziņa mākslas žestos, kā atjauta afektos un perceptos.
Jautājums – kura izeja der katram no mums? Nekad nebūs ideālā stāvokļa, ka visi sapratīs visus. Tā būtu kāda jauna māņticības shēma. Citiem vārdiem – ne šajā pasaulē iespējams.
Jāatzīst, ka relativitātē ielāgošanās nav iespējama bez haosa atzīšanas. Tad var apjaust sociālās vai pat eksistenciālās robežas, kurās tiks izvērstas konstrukcijas un risinājumi – vēlams, liekot lietā visas psihes spējas, no kurām svarīgākās šķiet intuīcija, prāts, iztēle un sajūtu domāšana.
Atklāsme vai nu iedibinās uzreiz kādā mirklī, vai jāgaida vēl.
Pupuķis top īsts.