Madonieši pacilāti ziņo, ka skvērā blakus kultūras namam parādījusies kāda ražena jaunkundze – tautastērpā, ar vainadziņu, gandrīz četrus metrus gara. Tā esot tēlnieka Aigara Bikšes skulptūra Ievirpuļot pasauli, lieta tīrā bronzā. Madona ir patālu no Jūrmalas, tāpēc madonieši varētu nezināt, ka Mellužos tāda pati jaunkundze stāv jau gadu – Olgas Šilovas skulptūra Stāvēju, dziedāju augstajā kalnā tīrā alumīnijā. Nu, ne gluži tāda pati, bet atšķirības ir grūtāk uzskaitīt nekā līdzības: abas papletušas rokas, tautiskos brunčos (jūrmalniecei – šaurāki muciņveida, madonietei – zvanveidīgi), viena pakāpusies uz akmens, otra – uz tāda kā ciņa, vienai – atšauta zirgaste, otrai – bize. Vienai purngali cieši kopā, otrai – izvērsti. Viena – Jūrmalā – veidota elegantākās, nogludinātās formās, otra – Madonā – ir naturālistiska, izcakinātām tautiskām detaļām. Tas, ka viena dzied un otra dejo, nav tik labi nolasāms, jo svārki it kā gaisa piepūtušies ir abām.
Par sakritību varētu vienkārši pasmieties – plaģiāta nav, objekti tapuši gandrīz vienlaikus, tomēr jautājums, kā tas varēja gadīties, nedod miera, it īpaši aktuālo, politiski uzkarsēto pieminekļu karu kontekstā. Protams, abām reālistiskajām skulptūrām nav nekāda sakara ar laikmetīgo tēlniecību, kādu šogad izstādēs demonstrē, piemēram, Daiga Grantiņa un Evita Vasiļjeva, drīzāk ar daudz aprieto padomju mantojumu – laikiem, kad pie katras rūpnīcas kluba vai sanatorijas tika uzsliets pa ģipša vingrotājai. Īpaši Madonas tautumeita izskatās, kā izkāpusi no staļinlaika, kad, jāatzīmē, arī tautiskiem motīviem bija sava vieta. Atceraties tautumeitu un tautudēlu no Lielās estrādes skulptūru grupas? Varbūt ir laiks vilkt ārā, ja nav sadauzītas, un novietot turpat kultūras tempļa tuvumā?
Pieminēsim, ka arī Madonas dejojošās tautumeitas baletiskā kāju pozīcija, griešanās kustība un liekā bize tā sauktajā tautas mākslā ienāca pēc kara un tai ar folkloru un latviskumu nav vairāk sakara kā ar Moisejeva dziesmu un deju ansambli. Košs padomju laika atribūts bija lelle Baiba – suvenīrs, kuru sintētisko matu un uzrullēto skropstu dēļ jau toreiz inteliģenti cilvēki uzskatīja par kiču. Tad kāpēc Latvijas prominentākie tēlnieki joprojām neatrod neko oriģinālāku, ko piedāvāt publiskajai videi, kā milzu izmēros atlietas Baibas?
Viena atbilde – viņi jau atrastu, bet ārtelpas mākslu finansē un vērtē komisijas, kurās mākslas pazinēji ir mazākumā, tāpēc autora pašcenzūra saka: tautumeita ir vienīgais drošais variants, kas apmierinās visus. Būtu vīrieša figūra, varbūt vajadzēs skaidroties, piemēram, kāpēc viņš nav zemessardzes formā. Otra atbilde – sabiedrība profesionālās mākslas jomā tik ilgi ir badināta, ka nespētu sagremot pat tādu modernu formu valodu, kādu savulaik monumentālos objektos demonstrējuši Arta Dumpe, Jānis Karlovs, Ilga Zandberga u. c. – starp citu, arī tagad lamātajos pieminekļos, kas "slavina padomu varu". Ironiski, ka daudzi no tiem, izņemot vienu, nav publiski apspriesti nemaz un pat bija paslēpušies krūmos, kur savu funkciju kādu slavināt ir izbeiguši dabīgā ceļā. Nu ko – neredzēsiet, nezināsiet, nākotne pieder Baibiņām!