Rakstu šīs rindas 14. jūnija rītā. Pirms astoņdesmit gadiem tūkstošiem cilvēku jau ir sastumti lopu vagonos un sadzīti neziņas postošajā tumsā. Man nav iespējams šo datumu izbalināt savā zemapziņā, jo to stigmu, ko okupācijas vara iededzināja izdzīvojušo izsūtīto un viņu pēcnācēju sirdīs, nav spējuši zudināt nedz līdzšinējie un esošie režīmi, nedz mīkstināt sāpes nu jau daudzveidīgie piemiņas veidi. Jo! Jūtu ar pakausi un redzu, ka palielinās tā sabiedrības daļa, kuru patiesībā ikviens izsūtīšanas nozieguma pieminējums kaitina, garlaiko un vedina uz neģēlīgiem salīdzinājumiem ar citām izkautām tautām. Ikreiz par to atgādina 9. maijs Latvijā un okupācijas seku plaša izvērtējuma trūkums. Nejaušība, gļēvums, vecā kolaboracionisma blaknes trīsdesmit gadu garumā? Mūžīgie čekisti? Stukaču mutējošais gēns?
Ir taču tik daudz faktu un liecību nācis klāt, pateicoties ekspedīcijām, kino, grāmatām un pētījumiem, ka, šķiet, vajadzētu jo dramatiskāk aptvert 1941. un 1949. gadā notikušo, mūžam neaizmirst, tāpat kā to dara ebreji, kurus ir neiedomājami gānīt par "upura sindromu" un tamlīdzīgiem apvainojumiem, ko teju katru nedēļu kādā medijā vai sociālajā tīklā nākas izlasīt par latviešiem. Lūk, kā ačgārni projicējas pasaule – mūsu pašu cilvēkiem labpatīk ienīst upurus, ne varmākas.
Pirms dažām stundām – izsūtīšanas nakts sapnī – biju kādā totalitārā Austrumu valstī. Zaigoja nežēlīgu valdnieku zelts un ieroči, gaiss biezēja ceptu dzīvnieku dūmos. Es biju kopā ar diviem cilvēkiem, kuri man dzīvē nav darījuši diezko labas lietas. Bet mēs esam tuvu nāvessoda izpildes brīdim. Taču tikai man ir viena cigarete. Viņas abas lūdzas, lai iedodu ievilkt, pirms... Es svārstos. Un, patiesi, palikuši vien divi ievilcieni. Vai abām maz pietiks? Es tomēr dodu un atmostos.
Vai es spētu dzīvē dot Vilim Lācim, kura paraksts ir uz manas mātes izsūtījuma pavēles? Personiskā līmenī, iespējams, esmu līdz tam izaugusi. Bet kā var piedot tauta? Referendumā? Daudzskaitlībā, kad varu jau reāli ņem ideoloģiskā minoritāte? Dažbrīd šķiet, ka esam šaurā strupceļā. Gluži tāpat kā ar savu valsti. Var mēģināt uz to visu lūkoties no putna lidojuma, tas ir pat zināms atkarības veids, ja izdodas, taču diez vai tad es sevi vairs dēvētu par cilvēku, kam ir sirds, senči un svētumi. Es nevaru būt tikai novērotāja. Tāpēc pāridarījumu, tagadnes negodīguma un netaisnības bilance šķiet tik draudīga. Mēs dzīvojam cits caur citu tepat. Pagaidām uz Zemes.
Tie, kuri mēdz ņirdzīgi pārmest katastrofas piesaukšanu, man atgādina mīkstos kolaborantus – "galvenais, lai nav kara", "dzīvosim draudzīgi" utt. – no okupācijas pēdējās desmitgades repertuāra. Bet karš jau notiek. Visapkārt. Neredzams, virtuāls. Pat vīruss nav cilvēka acij ieraugāms un reizēm atgādina par visas cilvēces sastrādāto dzīvē.
Kā mainīt sevi? Piedot tāpat vien un ikvienam? Es nezinu, ko baznīctēvi, kas tik bieži piesauc piedošanu, saprot ar visas tautas piedošanu. Par to viņi nerunā. Daudzi ateisti saka – kolektīvā atbildība neeksistē. Es domāju, ka mēs ikviens veidojam lielo, globālo egregoru, tālab ir jādod ikreiz, kad tev lūdz. Ja lūdz. Kaut to smēķi. Nav cita ceļa.