Elēģija

Dzeja solījusies, apdalītie spriedelē un kārto hierarhijas, jūra samaļ smilšu graudus pati savos rakstos, rudens solījumu pilns mežs, brūkleņu rūgteno asiņu pļeckas sudrabainos ķērpjos, mellenes kā dubļu pērles, sarkano mušmiru vara, neaiztiec, norausies, nomirušie draugi logu atspīdumos svešā lielpilsētā, kurai nav vārda, Aspazijas cildenā skulptūra ar tukšu vidu kāpās, pagriezusi muguru bezgalības jautājumiem, ko dzīvais izlasa kā mūžīgo fonu, gorīdamās lien divvalodības čūska, meklējot vājo vietu varas aklināto padusēs, mutautiņš slapjš no sprediķa par cilvēcības valodu, par iekļaujošo bezsētu mīlestību pret cietumniekiem un izkropļotiem dzīvu vecāku bāreņiem, zeltā saule, zeltā saule un peltā jēga, biezoknī pie koka piesiets kucentiņš un mīlestības rindas pie veterinārārstiem, baltkrievus kauj, naglo grīdā, kāds iekunkstas, robežas ir svētas, privātīpašums jo vairāk, bet automašīnas sadragā muguras taisnajiem un citu bērniem, nelaimes ir mūžīgas, sāpes ir mūžīgas, izdzīvotāju jaunās ticības lemtas nākotnes izsmieklam, septembris, un Rainis atkal pārvērsts košļājamo gumiju kilogramos, atejas un tukšie vidi esam mēs, es, un kauns nav svarīgs, jo XXI gadsimta Latvijā nenomazgāsies, vispār nemazgāsies, ja vien nebūs jāiziet ielās vai uz pili, kur tukšo vidu apliksi pārejoša materiāla kankariem, bet jumtaugšās un būdelēs tiks rakstīts par baltām kleitām, vīru lietām un salkta patiesības dzeja, putni mūs atstājuši, vienmēr mazliet bail, ka tie var neatgriezties, perfekcionisms ir uzcītība bez talanta, karjeristi zog kā Tokarčukai, tā Oksanenai, slava kā slapja pelerīne iemesta ķēķa kaktā, pandēmijas lāsts sadzinis pasauli savās viensētās, bēgļi aizmirsti sadegšanai, bet Āfrika klusē kā tumšā un biezā naktī pārakmeņojies pārmetums, laukos sulīgi šalko liepas, ir tikai šalkšana kā dzīvesveids, cilvēka izdoma radījusi suņu, kaķu, koku un augu šķirnes, bet daudzgadīgie puķuzirņi nesmaržo, tirgū rudenīgi rudas un sarkanas tomātu grēdas, visi gribam būt dažādi, un es zinu, ka mīlestībā otrs tevi atmin, ne samin, arvien vēlāk lec saule, nevienam es Rīgas nedošu, trauksme par pārāk vēlīgo vasaru, ir iemācīts neko nezināt par nākamo acumirkli un dienu, klepus no pārāk skaļas kliegšanas uz izdangāto pilsētas iekšpagalmu dragātājiem džipos, Līza Džerārda & Patriks Kasidijs muzicē par nemirstīgo atmiņu, asaras ir neauglīgs ūdenīts, panākumi kā krāmi oāzē, kurā vienmēr esi aicināta, šņerkst šķembas zem kājām ceļā uz prieku, diktatori – apsūdzība cilvēces veselajam saprātam, meliem īsas kājas, toties trenētas kā olimpiešiem, diedz ātrāk par vēju, izstādes apmeklētājs pie sevis bembelē "šits ar špicēm, šits ar špicēm", tulkojumu saprotu pēc brīža, septembris, vasara Noānā sabirzusi kā pastelis, Dželsomīno no melu zemes saka: "Nav jau divu saprašanu,/ Ja ir galva tikai viena./ Zibeņus lai aizdedzina/ Tikai tie, kas vētru ciena."