Dzīve lēnītēm atgriežas vecajās sliedēs. Ilgāk nekā pēc divu mēnešu dīkstāves atvērts kinoteātris Splendid Palace. Vai skatītājs, kurš pavasarī ir varējis piesātināties un pārsātināties ne tikai ar lokālo e-kultūras piedāvājumu, bet arī ar pasaules mēroga kultūrdevām, grib atgriezties kinoteātrī un sēdēt tumšā zālē kopā ar svešiniekiem? (Šādi tradicionālo kino skatīšanās pieredzi raksturo vācu režisors Verners Hercogs.) Turklāt 2020. gadā svešinieks var būt arī vīrusa pārnēsātājs – draudu objekts. Īsa aptauja liecina, ka kinozāle nav tukša, 25 biļetes pieminētajā Rīgas kinoteātrī tiekot izpirktas raiti. Striktais publikas ierobežojums gan neveicina multipleksu atvēršanu – pārāk lieli izdevumi –, taču sarunās ar kino izrādītājiem jūnijs un jūlijs tiek minēts kā laiks, kad varētu atsākties arī daudzzāļu kinoteātru darbība. Līdz tam nebijušas sajūtas, pulcējoties kopā ar svešiniekiem, kas patvērušies automašīnās, var gūt strauji uzplaukušajā drive-in jeb autokino piedāvājumā.
Tas liecina, ka vīrusam nebūs izdevies nokaut XIX gadsimta beigās dzimušo, brāļu Limjēru radīto kino izrādīšanas modeli, kas paredz filmas skatīšanos tumsā, veroties uz ekrāna laukumu, kopā ar svešiniekiem. Sensenos laikos – paralēli Limjēriem Francijā – savu kino demonstrēšanas modeli radīja amerikānis Tomass Edisons, kurš piedāvāja kino vienam skatītājam – cilvēks filmu skatījās kinetoskopā (kastē ar actiņu). Kaut Edisona modelis ātri zaudēja konkurētspēju, jo bija ekonomiski neizdevīgs, paradoksālā veidā viņa piedāvātais princips ir atdzimis digitālajā ērā – kino vienam skatītājam mūsdienās ir vispārpieņemta prakse: XIX gadsimta beigu "kasti" ir aizstājis dators.
Tomēr vīrusa radītā pauze filmu ražošanas, izplatīšanas un izrādīšanas procesā ir ļāvusi vairākām starptautiskām platformām papildināt savu filmu bibliotēku ar lieliskiem darbiem. Likšu mieru Netflix, kaut gan tieši tagad šajā globālajā platformā ir parādījušās izcilas filmas, piemēram, Alfreda Hičkoka darbi (Psiho un Vertigo). Līdz šim Netflix ar tādiem smalkumiem kā kinovēstures šedevri īpaši neaizrāvās, un to pieejamība Netflix skatītājam Latvijā bija minimāla.
Pagājušās nedēļas izskaņā ar grandiozu piedāvājumu klajā nāca Eiropas kompānija Mubi (mubi.com). Tās repertuāra veidotāji ilgu laiku konsekventi ievēroja selektīvu pieeju filmu programmēšanai, proti, piedāvāja ierobežotu filmu skaitu, kuras bija pieejamas apmēram mēnesi. Tagad platforma Mubi ir atvērusi savu filmu bibliotēku. Filmas, kas tajā iekļautas, nekur nepazudīs. Tepat rokas stiepiena attālumā ir legāli pieejama XX gadsimta klasisko filmu izlase. Šeit ir atrodami Ingmara Bergmana, Žana Lika Godāra, Fransuā Trifo, Jona Meka, Frānsisa Forda Kopolas, Anjēzes Vardas, Deivida Linča un citi darbi. Skatīsimies klasiku, tas palīdz apzināties mērogus un mazināt maldus.
jau