Bērnībā un vēl kādu brīdi pēc tam šķiet, ka īstā dzīve kaut kad tikai sāksies un pašlaik vēl notiek gatavošanās tam brīdim, "kad es izaugšu liels". Dažs mūžam paliek bērns, bet tie ir izņēmumi. Ne visiem ir tā laimējies, ka dienas paiet, darot darbus, kas pašiem patīk, tātad notiek tikai pamata stiprināšana tam brīdim, kad kopā ar ģimeni pie milzīgā televizora smaržojošos frotē halātos, ēdot un dzerot no smalkākajiem traukiem, varēs pavadīt visu dienu, nevis tikai tumšos vakarus, kad acis veras ciet.
Pašlaik, ieilgušās mājsēdes laikā, mēs visi kaut ko gaidām, un tagad jau arī tie, kuriem darbs nav nogurdinošs pienākums, bet sirdslieta, gaida, kad atkal vērsies koncertzāļu, teātru, klubu un bāru durvis, jo cik tad ilgi var iepriecināt tikai tuvākos un sevi vien? To personu loks, ar kurām sarunājamies klātienē, ir ierobežots, interneta sarakste ar cilvēkiem, kurus agrāk bieži satikām un arī tagad labprāt sastaptu vaigā, ir nepilnvērtīga. Nenotiekot personiskajai mijiedarbībai, neredzot grimases, nedzirdot intonācijas, nejūtot pieskārienus un smaržu, mēs varam uztvert kāda cilvēka komentāru sociālajos tīklos pārāk nopietni un pēc tam nedēļu domāt, par ko gan šis cilvēks mani tā ienīst. Eh, kuram gan tagad viegli?
Citu klātienes kritizēšanu aizstājusi nebeidzama rakņāšanās sevī, daudz vairāk nekā jebkad agrāk pieļaujot, ka vaina, kādu līdz galam vai nemaz nesaprotot, slēpjas mūsos pašos, un bieži vien tas tiek uztverts ne gluži kā norma, bet visu tagadējo apstākļu sekas, un jau rīt "piedošanā būs pārvērties grēks". Pēdējais ir citāts no Renāra Kaupera, Dona un Intara Busuļa 2021. gada Lieldienu jaunuma Piedošana, kas aizlāpa salkanas un neizteiksmīgas Eirovīzijas parauga dziesmas skanējumu ar "vēstījumu" – proti, piedošanu pelnījuši gan šie trīs mūsu popmūzikas skatuves grandi, gan visi tie, kuri paši nemaz nezina, ko dara, un tik turpina trīt savas nelietīgās spalvas kāda nomelnošanai, nespējot paši uzražot nevienu hitu.
Ar šo dziesmu ir tāpat kā ar jaunāko aifona modeli, ko steidz iegādāties iepriekšējo versiju uzticamie lietotāji, jo ir skaidrs, ka tas noteikti būs pārāks par iepriekšējo – ražotāji taču labāk par mums zina, kā kaut ko ir iespējams uzlabot, padarīt atbilstošāku mūsdienu cilvēku prasībām un ieradumiem. Dziesma, kas ir sacerēta, jau izskaitļojot, cik lieli būs masu panākumi, virtuālā gara acīm to iztēlojoties skanam kādā grandiozā stadiona koncertā. Ja arī neizdodas šai vīzijai ļauties, sakapājot sevi un metoties virtuālo sirsniņu vai īkšķīšu lavīnā, nebēdā – agri vai vēlu tik un tā "piedošanā būs pārvērties grēks" un tu sapratīsi, ka "debesis iekrita tevī" jau pirms pāris gadiem un tu tām vienkārši esi par smagu. Bet ir arī laba ziņa popmūzikas lauciņā – producents Kaspars Ansons reizi desmitgadē spēj radīt patiešām lielisku dziesmu Aijai Andrejevai: šoreiz tas ir Šamanis, kas ir ierakstīts duetā ar ZeBreni, un to droši var likt blakus Aijas Grāmatzīmei.