Latvietis grib uz jūru un brauc uz jūru. Latvietis bieži tikai tāpēc vien tērē nervus autovadītāju kursos, lai pēc tam, kad vien tīk, varētu braukt uz jūru. Latvietis grib uz jūru priekos un bēdās. Brauc turp bučoties. Brauc, lai rastu mieru, kad nav ar ko bučoties. Brauc skatīties saulrietu. Brauc vētrā uz mola. Brauc tāpat vien. Latvietis visu laiku grib uz jūru. Iespējams, latvieša laiks mērāms sprīžos starp vienu būšanu pie jūras un nākamo.
Iespējams, latvietis vispār kaut ko dara tikai tāpēc, lai pēc tam varētu braukt uz jūru. Latvietis šajā gadījumā ir arī krievs, udmurts, baltkrievs, polis, arābs, čigāns, igaunis, čehs, amerikānis un arī visu šo un citu tautību sievietes. Latvietis ir tas, kurš zina, ko nozīmē gribēt uz jūru. Tāpat kā Ziemassvētku eglīti, arī jūrgribu izdomājis latvietis. Latvijas simtgadē šī gribēšana, protams, ir daudz spēcīgāka un skaistāka.
Latvietis grib uz jūru, nevis uz pludmali! Drīz jau atkal jūra būs jūra, nevis pludmale. Pludmale pazudīs latviski pelēkajās dienās, kas bez īpašām gaismas svārstībām pāriet cita citā. Jūra ir tas pats, kas debesis. Gribēt uz jūru ir reālāk nekā gribēt uz debesīm un lielāk nekā gribēt uz pludmali. Kādreiz gan pludmales metafora labi noder, lai ilustrētu jūrgribas ideju.
Par jūrgribas skaisto spēku raudāju, skatoties divas dejas izrādes – No zobena saule lēca Vecāķu pludmalē un Future Freak Ģertrūdes ielas teātrī, bet ar lielu tiekšanos uz pludmali, lai caur to pavēstītu par jūru.
Izrādi No zobena saule lēca uz jūru atvedusi tās dzīvotspēja. Izrāde izdejota Limbažu kultūras namā, Kongresu namā, Ķīpsalas hallē, arī Daugavas stadiona uzveduma Māras zeme pirmajā daļā, atliek tikai viena virsotne – uz jūru! Jūras līmenis nav lejā. Jūra ir tas pats, kas debesis. Visi skatās uz debesīm, kur ar ierasti plašo, bet nu jau debesjumam piederošo vēzienu par fantastisku mākoņu režiju rūpējas Uģis Brikmanis. Kamēr vien tā jūrgriba ir visos iekšā, mirstīgums ir tikai sīks fakts. Vēsts tiek nesta tālāk. Kārtējo reizi sajūsminājos par pārliecinošo skatuves klātbūtni, ko izrādē redzu lielu un mazu dejotāju acīs. Visi zina, ko dara un kāpēc.
Raudāju, jo tik skaisti! Tās debesis, tie laimīgie un lepnie cilvēki, tā skaistā Uģa Brikmaņa pieminēšana, aplaudējot debesīm! Latvietis svin jūru!
Izrādi Future Freak uz skatuves atvedusi tā pati jūrgriba un vēl lielas bažas par to, ka jūrgriba paliks, bet pašas jūras var nebūt. Jūra melnas žampas formā plastmasas pudelē. Labi, ka vēl tik daudz, jo tur iekšā ir atmiņas, cerība, jūrgribas dzinulis, kas atdzīvina pat iesaldētu balerīnu. Un arī viņa atcerēsies jūru tik stipri, ka visu dienu dejos ar ķiveri galvā, lai uzreiz pēc tam mocim mugurā un, aidā, – uz jūru! Bet melnās žampas pašas dzīvības uzturēšanai nepietiek, kur nu vēl mocim. Jākuļas vien kaut kā pašiem.
Raudāju, jo tik neglīti! Tumšs, aizvien skaļāks, migla, kadri mainās pa sekundes desmitdaļām, nekur viņi netiek, muļļājas gandrīz pa apli vien, izejas nav. Raudāju, jo Agates Bankavas un Andra Kačanovska modelētajos nākotnes scenārijos var redzēt, ka jūrai nav klājies viegli. Arī tāpēc, ka jūrgriba ir tik ellīgi stipra un skaista! Cerīga.
100%