Nelāgie notikumi, ko tiesību sargājošās iestādes atklājušas Bruknā, diez vai būtu aplūkojami kultūras izdevuma slejās, ja vien to pamatā nebūtu skaidri saskatāms kultūru konflikts. Tie varbūt arī paliktu kā atsevišķs gadījums attālā draudzē, ko vada harismātisks līderis, ja līdz šim līderis nebūtu ilggadēji atbalstīts un apjūsmots, iesaistoties plašam mediju un mākslas autoritāšu lokam.
Nekādi nevar teikt, ka kaut kas būtu darīts tālu prom no sabiedrības acīm, slēpjot principus un metodes, – tieši otrādi, ar priesteri Andreju Mediņu ir publicētas neskaitāmas intervijas, kuras, jāatzīst, vēlreiz pārlasīt nav viegli. Tās, šķiet, bija pieejamas arī visiem mūziķiem un reportieriem, kas regulāri palīdzēja mācītājam "celt baznīcu" ar kopienas dalībnieku rokām. Intervijās skaidri iezīmējas mūsdienu pasaules noliegums un kā alternatīva piedāvāta arhaiska, mītiska vide, kurā valda ticība, smags fizisks darbs un miesas rūdīšana visos iespējamos veidos. Nav grūti iedomāties, ka arī fiziska vardarbība tajā nav svešķermenis, par emocionālu nemaz nerunājot – ko Latvijas katoļu baznīcas galva tik liegi nosaucis par "piparotu runas veidu".
Baznīcas pielaidīgā reakcija neizbrīna – arī agrāk tai bijušas grūtības ieņemt skaidru pozīciju gadījumos, kad tiesībsargājošās iestādes norādījušas uz problēmām, kur nu vēl pašai tos saskatīt. Tomēr sabiedrības pretrunīgie komentāri liecina, ka arī kultūras telpā daudzas lietas joprojām nav pienācīgi diskutētas. Nav nejaušība, ka priestera Mediņa intervijās kā centrāla parādās vīrieša koncepcija, īpašs tēvu un dēlu lomu skaidrojums – kā spoguļattēls biežāk dzirdamajām diskusijām feminisma jautājumos. Priesteris nav ne pirmais, ne vienīgais, kas nāk klajā ar idejām par īpašu vīriešu audzināšanu, – vai kāds vēl atceras odiozo boksa treneri un lāča īpašnieku Aivaru Ritenieku, dokumentālās filmas Padoties aizliegts (2009) varoni, kas tāpat piedzīvoja sajūsmas un nolieguma viļņus publikā?
Atkārtoti mūsu uzmanībai tiek piedāvāts arī pusaudža tēls – kā īsts ļaunuma iemiesojums, ar ko nevar "tikt galā", jo tas ir pārāk liels cilvēks, lai vienkārši pakļautu, bet ne pietiekami, lai respektētu? Bruknas gadījumā ainu aizmiglo vēl sapiņķerētie atkarību un garīguma jautājumi, par kuru saistību un priestera izvēlēto metožu derīgumu īsti nav ko teikt citu jomu speciālistiem. Lai gan nav tā, ka Latvijā trūktu, piemēram, anonīmo atkarīgo grupu pozitīvas pieredzes, kurās par vardarbības gadījumiem gan nav dzirdēts. Kamēr kultūrā nav izgaismoti stereotipi par dzimumu lomām un uzvedības modeļiem, ir liela iespēja parādīties skarbiem vīriem, iespējams, ar militāru pieredzi, kas visu likstu risinājumu redz vīrieša ķermeņa disciplinēšanā un rūdīšanā pēc sentēvu metodēm jeb, vienkāršāk sakot, vecajā armijas ārpusreglamenta attiecību modelī. Kultūras darbiniekiem ir izvēle – turpināt sniegt tam savu simbolisko atbalstu vai atsaukt, ja lietas acīmredzami ir nogājušas greizi.