Izlasi mango

Vai atceraties aviācijas biznesa izplatīto ziņu, ka noteiktos lidojumos uz grāmatām neattieksies rokas bagāžas ierobežojumi? Šajā lidmašīnā virs krēslu kabatiņām bija tikai viens vienīgs uzraksts Literature Only/"Tikai literatūra" (apakšpusē bija otrs: Life vest under your seat/"Glābšanas veste ir zem jūsu sēdekļa"). Svinīgi krēsla kabatiņā ieslidināju savu moleskinu, pildspalvu un lektīru, tūdaļ zinādama, ka šis ceļojums būs īpašs literārā ziņā.

Lidostas grāmatnīcā es uzdūros lieliskai grāmatiņai, ko rotāja Penguin zīmols un uzdrukāta £ 9,99 cena, kurai blakus bija uzlīmēta 300 rūpiju cenas zīme, kas bija vismaz trīsreiz zemāka par mārciņu cenu, saprotams, grāmatu es nopirku, turklāt vēl arī komiksu grāmatu cietajos vākos Pieci stāsti par Budas dzīvi. Nonākusi galamērķī, vietējā veikaliņā iegādājos singāļu valodas ābeci, precīzāk – burtu kartītes: vienā pusē zīmējums un rakstu zīme, otrā – vārds un tā tulkojums angļu un tamilu valodā. Es negrasījos sākt singāļu valodas apguvi un, aplūkojot kartītes, pilnīgi noteikti apjautu, ka, pat ja man būtu bijusi tāda apņemšanās, šīs valodas zīmes šķita pārāk sarežģīti kaligrāfiskas, lai tās kādreiz varētu iemācīties uzvilkt ar vienu pildspalvas šņāpienu. Tūdaļ manā iztēlē uznira singāļu–latviešu valodas tulkotāja tēls, kas līdzinājās titānam. Tomēr šīs alfabēta kartītes man atklāja arī zināmas kultūras zīmes – latviešu valodas alfabēta burtu "ā" ilustrē "ābols", savukārt singāļu valodas burtu kartītē pie kāda no burtiem bija akvarelī uzzīmēts "mango", uz citas – "papaija". Tāpat te bija "dzeloņcūka", "kobra", "bambuss" un "bo lapiņa".

"Upes" kartīte izskaidroja, kāpēc iepriekš, šķērsojot tiltu, vietējie to dēvēja par Melno Gangu, lai gan tā nebija Ganga un nebūt ne melna, – "upi" singāliski apzīmē ar vārdu "ganga". Varbūt tomēr mēģināšu ielauzīties singāļu valodā – nodomāju un nožēloju, ka pie vienas reizes klāt nepieķēru arī tamilu burtu kartītes.

Uz ceļmalas tirgotavas letes bija izkrautas lielas pierakstu bloku grāmatas saplīsušā ieplēvojumā un noklātas sarkanajiem ceļu putekļiem. Izcili skaistas grāmatas ar lietā papīra lapām. Piezīmju žurnāli, kurus neviens nepirka, taču visās tējnīcās kāds vienmēr rakstīja piezīmes – tas bija tik ierasts un ikdienišķs skats, ka secināju – literārā lidmašīna patiesi atvedusi mani uz vietu, kas literāri ir neierasti auglīga – kāds nemitīgi piedzīvo kaut ko piezīmju vērtu, protams, tai nebija obligāti jābūt ārējai pieredzei, tiklab tā varēja norisināties cilvēka iekšpasaulē. Arī es pierakstīju šīs metapiezīmes.

Kāda nomade jautāja, vai šobrīd rakstu ko konkrētu. Atbildēju, ka tās ir ceļojuma piezīmes. Ak tā... viņa vīlusies novilka. Nu jā, vai nu tādiem nomadiem kārtējais ceļojums nerosina nekādas pārdomas un pierakstus, vai arī lasītāju acīs ceļojuma piezīmes ir tikai tāda papīra bakstīšana. Lai gan, ja tā padomā, par visu, ko zinām, lielākoties ir jāpateicas tieši tam, ka kāds bija dzīries doties ceļojumā uz nezināmo – kontinentu, kultūru, produktu, antropoloģiskie, arheoloģiskie atklājumi utt. u. t. jpr. notikuši ceļojumu rezultātā. Un arī šī sleja, ja tagad kādam būtu jātulko singāļu valodā, vairs nemaz nešķistu tāds paviegls darbiņš. Taču lidojums reisā, kurā literatūra ir svarīgāka par glābšanas vesti, jau arī ir kaut kas.