Kā tev iet?

orku !

Yasujirō Ozu (小津 安二郎 Ozu Yasujirō?, 12 December 1903 – 12 December 1963) was a Japanese film director and screenwriter. He began his career during the era of silent films. Ozu first made a number of short comedies, before turning to more serious themes in the 1930s. Marriage and family, especially the relationships between the generations, are prominent among the themes in his work. His most lauded works include Late Spring (1949), Early Summer (1951), Tokyo Story (1953), and Floating Weeds (1959). His reputation has continued to grow since his death, and he is widely regarded as one of the world's most influential directors. In the 2012 Sight and Sound poll, Ozu's Tokyo Story was voted the greatest film of all time by world directors.

Kas tas par Ozu?

Paskaidro kāpēc fui? Vai tāpēc, ka tev šķiet slikti tā darīt, vai tāpēc, ka esi cienājusies ar bērna piedāvāto.

Nospiedošs vairākums neko tādu nedara, kaut gribētu. Varbūt teiksim 1% dara, bet tad lielākoties tā būs dažāda veida spļaušana, kas bērnam pašam liksies jau kaut kas šausmīgs. Ja ir psihiskas novirzes, tad var būt kaut kas ar čurāšanu. Bet šis variants te ir visdrīzāk izdomāts, bērns ko tādu nevar iedomāties. Nu ja nu vienīgi tiešām vecāki ko nodarījuši...

Abas tēzes izskatās safantazētas pēc Bergmana filmu parauga,bērni tā nedara - pirmajā gadījumā ir bailes un vēlme ātrāk nozust, otrajā - pārāk komplicēta un pārlieku spēcīga shēma. Ja nu vienīgi kādas psihiskas novirzes.

Jā, tā var būt trauma bērnam, pati to esmu izjutusi. Nekad nesapratīšu vecākus, kuri ved uz bērēm mazus bērnus un vēl liek viņiem speciāli atvadīties no mirušā. Man par laimi to nelika, bet man jau pietika ar to, ka redzēju savus mīļos vecvecākus zārkā. Bērnam dzīvē būs pietiekami laika izstaigāties pa bērēm. Bet par visu pārējo, Agnesīte kā vienmēr savā elementā :)

Nav jau situsi, bet "rakstniece" taču.