Dīvaina šķiet loģika, piemēram, no atskaņu nelietošanas izsecināt teorijas nezināšanu un dzejnieku neprasmi vārsmot ar atskaņām. Minētajā pasākumā pārsteidza arī kādas lasītājas apgalvojums, ka viņa nespējot saprast dzeju Ingas Gailes jaunajā krājumā Migla.Kāda ir mūsdienu latviešu dzeja? Kas notiek ar formu un saturu tajos krājumos, kas gūst gan kritiķu atzinību, gan to lasītāju atzinību, kas ir apguvuši mūsdienu poētiku? Par to vislabāk lasīt recenzijās. Šeit tikai īss komentārs, kam izvēlējos četrus jaunāko laiku latviešu dzejas krājumus: Ronalda Brieža Karaoke, Rutas Štelmaheres Klēpis, Arvja Vigula 5:00 un Ingmāras Balodes Alba.Ronalds Briedis man pašam – viens no lielākajiem noslēpumiem mūsu jaunākajā literatūrā. Godātie latviešu dzejas kritizētāji, ja esat lasījuši krājumu Karaoke, kas 2009. gadā saņēma Ojāra Vācieša balvu, tad – kā ar formu un saturu šajā dzejā? Piemēram, vienā no krājuma spožākajiem dzejoļiem, kura pirmais pants skan: "pasaules gals esot sagaidīts mierīgi / Nebūs pat pirmajā lapā / Mediji pacēla maksu par reklāmu / Miroņi palika kapā" (22.lpp.), vai citā dzejolī ar šādu pirmo pantu: "Pāršķiru degošu lappusi / Likteņa grāmatā melnā / Sasējis mezglā Dievs līnijas / Izstieptā ubaga delnā" (81.lpp.).R. Briedis strādā gan ar klasiskām formām, gan ar atskaņām un instrumentāciju. Tāpat dzejnieks darbojas ar vidi – tieši tā man gribas raksturot substanci, kas gulst viņa dzejoļu pamatos – laiks un telpa, kas tradicionāli tā vai citādi figurē poētikā, viņa dzejā atris, eksponējas atšķirīgi. Ar pārsteidzošu vieglumu un "atsperīgumu" tiek cilātas lielas tēmas, nenomaldoties sīkumos. Ikdienas reminiscences, artefakti, piezemētais un patētiskais – to visu Ronalds iemīca savos dzejoļos ar šķelmīgumu, ironiju, vietumis pat sarkasmu.Taču arī viņš nepaliek tikai atskaņotu četrrinžu formas robežās (piemēram, dzejoļi Muzejā (53.lpp.), Operas garderobistes atmiņas par Bohēmu (61.lpp.), Svētki (63.lpp.), Nakts Rīga (77.lpp.), vētra klaiņo pa māju (83.lpp.)). Vai poētika un saturs šajos dzejoļos nonāk zaudētājos? Manuprāt, dažāda forma paver iespējas arī jaunām satura un intonācijas niansēm un variācijām, jaunai poētiskai telpai. Minētajos dzejoļos dzejnieks sasniedz lielāku intimitāti un personiskumu. Trokšņi karaoke bārā norimst, "tukšais orķestris" tomēr ir - jauši vai nejauši - uzskaņots un paša balss, kas atskan, ne tikai ironizē, bet arī aizlūzt - kad iesāpas. Turklāt tas taču būtu dīvaini, ja māksla, pretēji visām citām cilvēka darbības izpausmēm, nemainītos ne formā, ne saturā un nemeklētu jaunus izteiksmes ceļus.Ja ir lasīts Rutas Štelmaheres krājums Klēpis, kas šogad saņēma Literatūras gadu balvu dzejā, tad – kā ar formu un saturu? Vai tiešām neuzrunā godīgums un dziļums, kas bez pastarpinājuma un epatāžas, ar lielu dzīves gudrību iegūlis dzejas rindās? R. Štelmahere ir uzkāpusi kalnā, bet pasauli uzlūko atbrīvojusies no pārspīlēta patosa vai patētikas, nav arī sadrūvuša noguruma. Mīlestība un siltums – tie nav pārāk lieli vai tukši vārdi šai dzejai. Zaudējums, sāpes, atklāsme, Dieva zvaigzne, ciešā saikne ar ģimeni, pilsētu, upi – tas ir virsējais šīs grāmatas poētikas slānis, aiz kura un no kura izaug dzejas daudzslāņainība. Dzīves dziļā upe, kurā dzejniece nepaliek iznīcības tukšumā: "mūs visus kā cukurgailīšus pamazām nolaizīs dzīve / atstājot pašu vidiņu baltu bezgalību" (25.lpp.).
Taču arī R. Štelmahere līdzās tradicionālajā formā rakstītiem spožiem dzejoļiem (piemēram, ko darīt kad dienu laivas kā vienmēr nāk krastā (39.lpp.)) ir citu izteiksmes formu meklējumos, ko apliecina divi sirreālistiski dzejoļi (51.-52.lpp.), kas, protams, nenozīmē pēkšņu formas prasmju zudumu, bet dabisku dzejnieces ceļu uz citu poētisko teritoriju apgūšanu.
Līdzīgi dabiska mūsdienu dzejas un mākslas kontekstā ir arī Arvja Vigula poētiskā izteiksme: jaunākajā krājumā 5:00, kas saņēma Annas Dagdas prēmiju par labāko otrā krājuma manuskriptu un kam noteikti tiks vēl kāda balva, līdztekus klasiskām dzejas formām tuvinātiem dzejoļiem bieži izmantota verlibra forma. Latviešu dzeja sen izskatītos pēc neveikla dinozaura, ja tā joprojām spītīgi turētos pie atskaņām un stingra pantmēra, lai gan tas, kā liecina dažas "tautas balsis", noteiktam lasītāju lokam patiktu.
A. Viguls savā dzejā talantīgi un meistarīgi "iedarbina" visu mūsdienu poētikas arsenālu, kura centrā ir metafora, intertekstualitāte, vairāk vai mazāk izteikti spēles un ironijas elementi, kas reizēm tiecas arī izaicināt – un ne tikai lasītāju, bet arī poētisko tradīciju un tradīcijai ierasti piemītošo patētiku (piemēram, dzejolī muļķīgie klasiķi (29.lpp.)). Atšķirībā no pirmā krājuma Istaba mani A. Vigula jaunā grāmatu uzrunā daudz personiskāk, jo manu subjektīvo jutoņu līmenī man dzejnieks šķiet kļuvis personiskāks un atklātāks, vairāk uzticoties savai paša balsij, nevis mēģinot atdarināt un līdzi tikt. Tiesa, problēmas rada krājuma intonācija, kurā uzkrītoši manāms nogurums, turklāt tāds, aiz kura dzejoļi ļauj nojaust dramatiskus, gluži apokaliptiskus dzīves pavērsienus, lai gan šie notikumi tā arī paliek nepieminēti. Tomēr es kā lasītājs saprotu, ka mākslas uztveres un baudīšanas process veidojas dažādi. Reizēm katarsi rada sajūta, ko vienkāršoti var raksturot ar frāzi "jā, man arī tā ir bijis". Tomēr cilvēka intelekta un emocionālās spējas paver pietiekami plašu telpu, kurā mēs varam aizsniegties arī līdz tām izteiksmes teritorijām, kas nav lineāri un tieši projicējamas personīgajā pieredzē.
Aplūkojamo grāmatu kvartetā visjaunākā ir Ingmāras Balodes Alba, kuras atvēršanas svētki bija rudens Dzejas dienās. I. Balode jau ar pirmo krājumu ieguva atpazīstamību ar spēju dzejā iemiesot dzīvošanas prieku un apliecinājumu bagātīgumam, ko dzejniece rod pati savā pieredzē, cilvēkos, grāmatās, mūzikā, apgūtās pasaules un citu impulsu iespaidā. Dzejas formā dominē verlibrs, bet vārdus un izteiksmes līdzekļus tas nebūt nepadara par nejaušiem, nemotivētiem vai nesakarīgiem un haotiskiem. I. Balodes poētika, tāpat kā jebkura spēcīga mūsdienu dzeja, apliecina, ka joprojām spēkā ir senais princips – īstais vārds īstajā vietā, piemēram, dzejoļa Viss vienā vakarā pirmajā pantā: "Diena atdeva tevi atpakaļ. / Divritenis čirkstēja cikāžu pavadībā. / Mēs braucām pētīt akmeni./ Sapnī redzēto akmeni pieminekļa pakājē" (44.lpp.).
Katra no minētajām četrām grāmatām piedāvā gan acīmredzami un būtiski atšķirīgu poētiku, gan atšķirīgus intonatīvos uzsvarus. Arī forma tikai virspusējā tvērumā šķiet vienāda. Jo dzejas forma nebūt neaprobežojas tikai ar stingro metrisko formu un verlibra pretnostatījumu. Tā būtībā aptver visas stilistiskās nianses, kas raksturīgas attiecīgajam autoram un kas tādējādi kļūst par šī autora izteiksmei būtisku veidelementu. Turklāt pats satura un formas dalījums ir kļuvis nosacīts, vairāk pievēršoties dzejoļa poētikas formsatura elementiem. Protams, mūsdienu dzejai ir arī kopīgas iezīmes, bet kopīgais neapšaubāmi ir atrodams arī bieži piesaukto Ziedoņa un Vācieša poētikā. Pašlaik latviešu dzejas ainavā skan daudzveidīgas un interesantas balsis. Pat ja mani kāda no tām neuzrunā, es meklēju starp citām. Un atrodu.
Māris Čaklais