"Mēs mākslā nevēlamies iejaukties, kā arī netaisāmies tasīt kaut kādu cenzūru, taču mēs vēlamies runāt par valsts līdzekļu izlietojumu, gūstot pārliecību, ka atbalstīti tiek projekti, kas ir sabiedrībai saistoši," izteicās Dzintars.
Latvijas politikas vēsture mums apliecina, ka Saeima ir kaut kas līdzīgs siltumnīcai, kuras iemītnieki pēc kāda laika zaudē saikni ar realitāti. Ir visai dabiski, ka saskarsme ar vienkāršo ļaužu ikdienu politiķim var izraisīt kultūršoku, kā tas noticis Raivja Dzintara gadījumā. Pozitīvais nacionālists nespēj pieņemt to, ka vidējais latvietis drīzāk līdzinās neizlēmīgajam dirnētājam Andžam no Kolka Cool nevis pastaliņās dejojošam Lācplēsim no Etnogrāfijas muzeja. Tā "rūgtā patiesība" ir tāda, ka mēs, Latvijas iedzīvotāji, esam dažādi un neaugam siltumnīcā, barojoties vien no "tīras latviskās kultūras".
Latviešu politiķiem vienmēr bijušas sarežģītas attiecības ar kultūru. Ar kultūras jēdzienu žonglē atkarībā no izdevīguma. Vienā brīdī kultūra tiek reducēta tikai uz latviešu valodu, jau pēc mirkļa ar kultūru saprotam attieksmju, vērtību un mērķu kopumu, kas raksturo kādu cilvēku grupu, vēl citā brīdī kultūru uztveram kā mākslas praksi, bet dažreiz tā tiek personificēta ar kultūras iestāžu darbiniekiem. Raivis Dzintars kultūru redz kā cilvēku zināšanu, ticības un uzvedības sistēmu, kas atkarīga no simboliskās audzināšanas un socialās mācīšanās. Ne velti politiķis sēž Valstiskās audzināšanas apakškomisijā, jo ideālā variantā tieši caur izglītību var izaudzināt homogēnu nacionālpatriotisko masu ar vienotu vērtību sistēmu, bet ar kino un mākslu nemitīgi idealizēt šo "sakārtoto" kultūrtelpu. Galu galā kino nepārprotami joprojām ir viens no iedarbīgākiem masu apziņas koriģēšanas instrumentiem, ko par labu atzina gan Gēbelss, gan Staļins. Arī Dzintars noteikti grib vairāk Rīgas sargu, kas ceļ pašapziņu, vai The Soviet Story, kas "sakārto" vēsturi, mazāk Kolka Cool, kas uzjundī mazvērtības kompleksus. Interesanti, ko Raivis Dzintars teiks par drīzumā gaidāmo valsts dotēto Aika Karapetjana pilnmetrāžas mākslas filmu Cilvēki tur, kuras varoņi runā tikai krievu valodā?
Grāmatā Pozitīvais nacionālisms Dzintars piešķir nozīmi vienveidīgai masai nevis atšķirīgam indivīdam: "Mēs esam vienots veselums, un šis veselums ir centrā, nevis indivīds. Šīs veselums ir svarīgākais, un mēs esam svarīgi kā šo veselumu veidojoša daļa, nevis atšķēlums." Ar atšķēlumu mēs varam saprast visa veida cilvēkus vai to grupas ar "nobīdi no normas" jeb atšķirīgiem uzskatiem par dzīvi, tajā skaitā sēkliņu grauzējus un etniskās minoritātes, jo tie visi var apdraudēt nācijas saliedētību. Katrā ziņā Dzintaram un viņa kolēģiem priekšā stāv smags darbs, jo Latvijas kultūrtelpa ir pilna ar nelatviskām ietekmēm: muzejos izstāda importa mākslu, operā un filharmonijā atskaņo cittautiešu skaņdarbus, nācijas intelektuālo attīstību garantē ārzemju filmu un mūzikas pirātisms utt. Ja vien Dzintars tautas pāraudzināšanā neizmantos padomju un fašistu ideologu metodes, ideja par homogēnu, pašpietiekamu latvisko kultūru Latvijā ir utopija. Jau sen būtu bijis laiks pieņemt, ka esam dažādi un ne vieni paši uz šīs zemes.