Tu raudi? Nē, nekas. Es redzu, ka raudi, bet nevajag. Dzīve ir tikai viena, nav divu dzīvju, dzirdi. Darbs ir un nav svarīgs, saproti. Tas ir ļoti svarīgs un vienlaikus nav svarīgs. Tāpēc rīt piecelies, uzvāri kafiju un pirmā lieta, ko izdari, – apsēdies ar savu kafiju un uzraksti man ziņu. Jo svarīgi ir, lai būtu dzīve. Pēc tam mierīgi, pēc kafijas un kad būsim aprunājušies, var sākt strādāt. Un tad, kad pienāk pusdienu laiks, aizver datora vāku un ej laukā. Ir svarīgi paēst pusdienas un pastaigāt svaigā gaisā. Ir svarīgi, lai būtu dzīve.
Vakar iznāca tāda saruna, jo likās, ka darbu saraksts rītdienai ir pārāk garš un ne viss tajā ir sirdslieta. Ir daļa rutīnas, daļa vecu saistību, daļa "nespēju atteikt", daļa "kādam tas ir jādara" un vēl citu darīšanu, kas pašas par sevi nav ne labas, ne sliktas, bet liekas, ka atņem laiku lielajam, jaunajam, aizraujošajam. Iznāca tāda saruna un attiecīgi labāka diena, jo ne jau visu vajag ekonomikai, drošībai, izglītībai vai veselībai, ļoti daudz ko vajag vienkārši dzīvei.
Dzīvei noteikti vajag ideju impulsu, izziņas impulsu, vizuālu vai cita veida stimulu, ko spēj dot kaut kas neparedzamāks par iepriekš sagatavotu plānu, par ekseļa formulu, par drošu lietu. Nebiju domājusi, ka tik ļoti gaidīšu muzeju atvēršanu un ka to tik ļoti gaida daudzi citi. Zinu, ka gaida, jo raksta, sūta ziņas un jautā. Kad būsiet vaļā? Visi zina, ka muzeji ir ciet, bet tik un tā atraksta, jo jūtas piederīgi savam muzejam, savai mākslas rutīnai. Īpaši tagad, kad ceļot vēl nevar un piedāvājums ir tikai tas, kas uz vietas. Mūsu muzeji ir daudz mazāki, tāpat kā programmas un apmeklētāju burzmas daudzveidība, tomēr arī es vēlos redzēt visu, kas pavasara piedāvājumā, un atklāt jaunas vietas. Ir tik daudz ko atklāt, un varētu aizbraukt arī uz Daugavpili, Liepāju un vēl mazākām vietām. Pēc tam, cerams, uz Tallinu un Viļņu vai otrādi, un visu, visu pēc kārtas, jo slāpes redzēt un piedzīvot ir lielas.
Šīm slāpēm man pretī liels jautājums, vai mēs muzejos un mākslas centros spēsim šīs slāpes remdēt. Vai spiediens piedāvāt digitālu saturu un strādāt bez atgriezeniskās saites no apmeklētāja nav radījis situāciju, kad nav bijis laika un resursu padomāt par jauno, no pandēmijas ierobežojumiem atbrīvoto, dzīves pārveidoto, mūzikas, un jo īpaši filmu, straumēšanas kanālos bagātīgi izklaidēto skatītāju, kurš uz muzeju nāks pavisam cits. Es par viņu domāju katru dienu, tāpat kā domāju par sevi. Par to, ko gribu un negribu redzēt muzejos, ko gribu un negribu piedzīvot, atgriežoties fiziskajā mākslas telpā. Es vēlos, lai muzejs cilvēkam būtu daļa no dzīves, nevis daļa no ekonomikas, kultūras, drošības, izglītības un izklaides.
Atvērts muzejs nenozīmē piedāvāt izklaidi pandēmijas nogurdinātajiem, atvērts muzejs ir brīvība izvēlēties, kā un kur pavadīt laiku, kur atrast dzīves un izziņas impulsu, kā uzšķilt dzirksteli sevī. Tā ir tava un mana, jūsu un mūsu personiskā brīvība, unikālā pieredze, dienišķā maize, prāta un domu stimulētājs un vitāli svarīgais prieka vitamīns. Muzejs ir svarīgs, jo svarīgi ir, lai būtu dzīve.