Pēc svētku rasoliem un kotletēm pie ārdurvīm kāds klauvēja. Kad ārdurvis atvērās, mājā ar dāvanu maisu iespērās Ziemassvētku vecītis. Manu gados jaunāko radinieku acīs mirguļoja īsta brīnuma un nepacietības atblāzma, toties mani bija pārņēmis tāds kā apjukums, tāda kā vilšanās sajūta. Neatceros, kas mani tolaik samulsināja vairāk – Ziemassvētku vecīša traģiskā bārda (tas drīzāk bija pie zoda neveikli pielīmēts vates pikucis, kurš visu laiku krita nost) vai manas mātes balss, kad viņa, sniedzot man dāvanu, sacīja: "Ho! Ho! Ho!"
Pēc tam gadiem ilgi nespēju atbrīvoties no šīs atmiņas – ar vati aplipuša skoča pārpalikumi uz mātes zoda. Tomēr pēc šī gaužām neveiklā atgadījuma es turpināju ticēt brīnumiem un arvien biežāk sāku vēstulē Ziemassvētku vecītim lūgt veselību, mīlestību un saticību ģimenē. Es biju pieticīgs bērns.
Varbūt tikpat pieticīgs bija Ziemassvētku vecīša prototips bīskaps Svētais Nikolajs, kurš dzīvoja III un IV gadsimta mijā Romas impērijas provinces pilsētiņā Mirā. Krievu pareizticīgo tradīcijā viņu dēvē par Nikolaju Brīnumdarītāju. Iespējams, mūsdienu trokšņainajā un komercializētajā pasaulē bērniem par Svēto Nikolaju neviens nestāsta un svētā vīra tēlu cauri daudzajiem gadsimtiem ir nomainījis amerikāņu kompānijas Coca-Cola radītais Santaklausa tēls – tusnīgs onkulis ar garu bārdu uz lielā ātrumā traucošas kravas mašīnas karavānas. Par pirmo Ziemassvētku vecīti ir satraucošas leģendas. Piemēram, viņš kristību laikā, neviena nepieturēts, esot trīs stundas nostāvējis kristību traukā. Dzīves laikā Svētais Nikolajs bija zināms kā labdaris, kurš materiāli palīdzējis cilvēkiem. Pie tam viņš to darījis slepeni. Kādam tēvam bijušas trīs meitas jaunavas, taču nav bijis naudas, par ko viņas izdot pie vīra. Izmisuma aptumšots, tēvs meitas teju, teju aizsūtījis strādāt par prostitūtām, bet Svētais Nikolajs visām trim slepus uzdāvinājis naudu. Naudu saskaņā ar leģendu Svētais Nikolajs esot metis skurstenī, un zelta gabali sakrituši zeķēs. Tomēr ir vēl kāda leģenda par Svētā Nikolaja dzīvi pēc nāves. Viņš ir apglabāts Mirā, taču klīst runas, ka tur atrodas tikai puse no viņa kauliem. Otru pusi pretēji baznīckungu gribai venēciešu jūrasbraucēji aizveduši uz Venēciju. Līdzi laiku nestajām pārmaiņām mainījušās Ziemassvētku svinēšanas tradīcijas – saplūstot pagānu un kristiešu tradīcijām. Arī es un mana ģimene kopš vectēva nāves Ziemassvētku rītā dodamies uz vietējā ciema dievkalpojumu. Tā ir arī iespēja vienreiz gadā paspiest vietējā mācītāja roku un atskārst, ka viņš nekļūst vecāks.
Svētais Nikolajs varēja būt un varēja arī nebūt. No mūsdienu skatpunkta viņš ir vēsturiska persona, kura dzīvo leģendās. Varbūt tāpat ir ar mūsu bērnību, kad kļūstam pieauguši. Ar laiku tā kļūst par leģendu. Un juceklīgajā dzīves posmā, kad paši vēl neesam vecāki, vairs negaidām māti, kura, pārģērbusies par Ziemassvētku vecīti, sniegs dāvanu ar dobju un skanīgu: "Ho! Ho! Ho!" Pēdējos gados man Ziemassvētku svinēšana kļuvusi par Ziemassvētku klusēšanu. Decembra beigas – tas ir maķenīt vientulīgs un tumsas piestrāvots laiks. Tomēr Ziemassvētku vecītim pēc būtības nav nekāda sakara ar sniegu, dāvanām vai filmu Viens pats mājās. Lai arī sens kā pasaule, tomēr Svētais Nikolajs arvien atgādina par dzīvi, kas veltīta idejai par labo, par ticību labajam. Ne tikai Ziemassvētku laikā, bet katru dienu mēs katrs varam kļūt par labestības vizīti kādam – kaut vai sev pašam. Un būt kopā ar tuvākajiem. Laika ir maz. Labestībai nevajadzētu būt brīnumam, bet ikdienas nepieciešamībai. Priecīgus!