Latviešu stāsti

Man apnikusi šī muldēšana par "labajiem" komunistiem no kuriem daudzi pārtapa par nacionālistiem, kā lauku vecis. Komunistiskā totalitārisma atmaskotājiem patīk ap­galvot, ka padomju laikos VDK stāvējusi pāri likumiem. Tā nav taisnība. Vai nav gluži taisnība. Vai arī itin ne­maz nav taisnība. Jo tajos brīnišķīgajos laikos likumi bija tikpat dekoratīvi, cik tos pieņemošā Augstākā Pado­me, kura sastāvēja tikai no strādniekiem un slaucējām, darbojās trīs dienas un lēmumus allaž pieņēma vienbal­sīgi. Likumu bija maz, un sevišķas nozīmes tiem nebi­ja, jo tie nedarbojās tieši, bet tikai pēc papildu «dzen­siksnu» iedarbināšanas un attiecīgu valdības rīkojumu pieņemšanas. Biežāk visu noteica Augstākās Padomes prezidija rīkojumi, bet vēl biežāk PSKP CK lēmumi, kuri tika pildīti daudz stingrāk nekā visi pārējie tiesis­kie akti. Tie patiešām bija Likumi, lai gan ar īstajiem likumiem tiem nebija nekāda sakara. Un VDK, kas bija soda ierocis partijas rokās, nevarēja stāvēt tiem pāri. Toties pāri Kriminālprocesuālajam kodeksam tā tiešām stāvēja. Lai gan neviens likums to neparedzēja, VDK krimināllietām bija atzīme "slepeni'.