Latvijas Televīzija šogad nākusi klajā ar veseliem diviem nebijušiem projektiem – Lielo lasīšanu un Radīti mūzikai –, kas tiecas tradicionāli par ļoti intelektuālu uzskatītu nodarbošanos iedabūt izklaidējošākā un vaļīgākā formātā jeb šovā. Ilgi nevarēju saprast, ko man atgādina šis nosaukums, līdz atcerējos gan par konkurentu televīzijā demonstrētā amerikāņu seriāla Glee latviskoto versiju Radīti skatuvei, gan arī realitātes šova OKartes skatuve dalībnieku uzvesto mūziklu Dzimuši mūzikai. Atliek tikai salikt tos abus kopā, un jauns nosaukums gatavs!
Taču Ēriks Niedra nav mums melojis, un jaunais koncepts atšķirībā no nosaukuma patiešām ir nebijis. Raidījumā, kas LTV1 ēterā skatāms svētdienās, piedalās astoņi 15–25 gadu veci jaunieši, kuri, lietojot šo ne visai korekto vārdu, "nodarbojas" ar klasisko mūziku. Viņu talantu un virtuozitāti, ko jau apliecina pirms raidījuma braši izturētās atlases kārtas, vērtē gan žūrija – diriģents Māris Sirmais, komponists Juris Karlsons un producente Leonarda Ķestere (trešais žūrijas loceklis katru raidījumu mainīsies) – , gan skatītāji.
Lai visu vēl vairāk sarežģītu, šie jaunieši ne tikai spēlē ļoti atšķirīgus instrumentus – vijoli, bungas, čellu, tubu, klavieres, kā arī viena dalībniece dzied –, bet visi ir talantīgi, skaisti, harizmātiski un inteliģenti. Pēdējo īpašību var manīt īsajās sarunās pirms uzstāšanās, kas parasti citos šovos ir izteikti par pilnīgi neko, taču šoreiz dalībnieki izceļas ar spēju prasmīgi noformulēt domu elegantos, paplašinātos teikumos. Tāpēc, šķiet, arī žūrija ir izvēlējusies ieturēt vienoti nekritizējošu pozīciju, izceļot labāko katra dalībnieka spēles stilā un personībā. Tomēr uzslavas lielos apjomos (ja vien tās nav veltītas tev) uzdzen garlaicību, un gan sabiedrības izglītošanas, gan pašu dalībnieku dēļ noteikti būtu, kā saka, svētīgi norādīt arī uz kļūdām un nepilnībām.
Visneveiksmīgākā raidījuma daļa ir studijas jeb Spīķeru koncertzāles noformējums. Vēl var pieņemt, ka no imitētiem dēļiem veidotais taisnstūris, uz kura askētiski izvietojušies balti burti, ir kaut kas pietiekami inovatīvs un stilīgs (lai gan dēļi man radīja asociācijas ar Igora Siliņa kādreiz veidoto raidījumu Siena šķūnis). Pie griestiem piekarinātie koki un logi pavisam noteikti izskatās kā nosperti no kādas amatieru teātra izrādes vai vēl ļaunāk – klases vakara. Ēriks Niedra šovu vada korekti un ieturēti, tāpēc atļaušos izteikt cerību, ka nākamajos raidījumos viņš vēl atraisīsies. Līdzīgi kā viens no dalībniekiem – sitaminstrumentālists Mikus Bāliņš –, kurš nekautrējās publiski atzīt, ka labprāt vienreiz vasarā aizbrauktu uz festivālu Positivus!
Raidījuma formāts aptuveni stundas un 40 minūšu garumā izvēlēts ļoti optimāli. Citi šovi tomēr mēdz ievilkties arī četru un vairāk stundu garumā, jo sevišķi tāpēc, ka komerctelevīzijās atšķirībā no LTV ir daudz garākas un biežākas reklāmas pauzes. Šoreiz neviens vēl izbalsots netiek, tāpēc visai atšķirīgais žūrijas balsojums un noslēpumā paturētie skatītāju zvani summēsies kopā ar nākamā raidījuma rezultātiem.
Šova noslēgumā sagaida arī kāds saldais ēdiens vai nu jau modernāk būtu jāsaka – brančs. Līdzīgi kā pasaulslavenais vijolnieks Džošua Bells, kurš 2007. gadā eksperimenta nolūkos devās uzspēlēt kādas metro stacijas tunelī Vašingtonā, arī raidījuma dalībnieki bija devušies uzspēlēt "ielās" jeb dzelzceļa stacijas foajē. Viens no finansiāli neveiksmīgākajiem tur izrādījies tubas spēlmanis Kaspars Šmits, kurš pats atzīst, ka cilvēki nav pieraduši basa spēli uztvert kā solo instrumentu. Turpretim viņa virtuozitāte ir vienīgā, par kuru daudz maz lielā vienprātībā vienojas žūrijas pārstāvji.
Katrā raidījumā dalībnieki nespēlēs to, kas viņiem pašiem ienāk prātā, bet centīsies izpildīt kādu konkrētu uzdevumu. Nākamajā tas būs – izspēlēt pazīstamu melodiju, noturoties uz robežas starp "populāru skanējumu" un reizē "niansētu lirismu". Redz, kā.