Šķiet, ka cilvēku trūkst visur! Trūkstot jauniešu, kas studētu STEM. Ļaudis televizorā to saka tik bieži, ka pat es – cilvēks, kurš nemaz nezina, kas ir STEM, – zinu: tur nepietiek cilvēku. Ja pietiktu, visi būtu laimīgi – to STEM studentu papi un mammas, tauta un valsts un tad jau es arī pie reizes.
Ja kaut kur nepietiek, varbūt citur paliek pāri? Nevaru iedomāties tādu dzīves jomu. Visi zina, ka ārstu nepietiek. Autobusu šoferu nepietiek. Par kurjeriem un taksistiem strādā imigranti. Tagad ir pazuduši arī sētnieki. Tos laikus, kad katrā sevi cienošā īres namā bija sētnieka dzīvoklītis, neviens vairs neatceras. Kungus, kas ar naģeni galvā un garu šļūteni rokā laistīja trotuārus, arī varat redzēt tikai vecās fotogrāfijās. Tagad sētnieku vietā ir kaut kādas necilvēcīgas būtnes – slaucīšanas un laistīšanas departamenti un ārpakalpojumu sniedzēji, taču es atkal nezinu, ko tas nozīmē. Zinu tikai, ka tiem trūkst kapacitātes, tas ir, cilvēku. Kapacitātes trūkst visur!
Lūk, pat Valsts kancelejai trūcis kapacitātes – tagad būšot. Datu vizualizācijai! Nu, paldies Dievam. Tomēr tie, kas stāsta, ka jāstudē STEM, to nesaka tāpat vien, skaidri saprotams – viņi domā, ka par daudz ir visādu liekēžu! Un ar to viņi domā – nez kurus? Vārdā nenosauktu humanitāro jomu pārstāvjus? Skolotājus, zinātniekus, māksliniekus? Apžēliņ, tur tak vislielākais cilvēku trūkums! Pēdējās vietas Eiropā, nav, kas māca bērnus… Taisnība, arī pašu bērnu nav, jo trūkst bērnudārzu. Godīgi sakot, nav pat, kas mācētu rakstīt latviešu valodā, – pajautājiet jebkura medija redaktoram!
Aktieri ir pārstrādājušies, iet prom no teātriem. Psihologu nepietiek, lai glābtu visus izdegušos. Uzņēmēju skaita ziņā esam atpalicējos. Lielākie Latvijas uzņēmumi ir ārzemju tirdzniecības ķēdes – bet tur mūžīgi nav, kas strādā. Lūk, pat baletā liela daļa puišu ir savervēti ārzemēs – un labi, ka atrada. Necik sen orķestri ziņoja, ka neesot, kas spēlē, – trombonisti skrienot ar visām taurēm no operas uz bruņoto spēku orķestri, pūtēju orķestri, zemessardzes orķestri un bigbendu taisni koncertu starpbrīžos – kur tobrīd vairāk vajag. Šķiet, ka mākslinieku gan mums ir melnais tūkstotis, bet tā ir ilūzija – gandrīz nevienam tas nav pamatdarbs, īstenībā viņi māca bērnus, rada dizainu, vizualizē datus… Tāpēc nav tādu, kas būtu labi pazīstami ārzemēs.
Tomēr ir arī labās ziņas: latvieši gatavi ražot lielgabalu lādiņus. Nu, lai veicas atrast strādniekus! Nez vai taksisti un kurjeri derēs? Tāpat iepriecināja ziņa, ka Brīvības pieminekļa godasardzei cilvēku netrūkstot – vēl nesen kāds pussimts nodevis zvērestu, un tā ir tikai daļa, ja pareizi saprotu. Tam nevajag ne STEM, ne valodu, ne mākslas – līdzināties, mierā!