Mana pirmā Teātra diena

Tā būs visskaistākā diena latvju kultūrā, kad dramaturgi, rakstnieki, dzejnieki u.c. garīgi cilvēki savu kāpienu uzvaras smailē sāks ar pašu radītiem darbiem, no kuriem elpa aizraujas, bet ne citu, to skaitā dižgaru, aplikšanas.

Lauris Gundars izstāstīja savas sajūtas , bet , kad aktieriem radīsies sajūta - vajag paiet pretīi savam skatītājam , tad arī gājieni atjaunosies . Tā pavisam vienkārši un dabiski. Par pagātni . Bija oficiālie svētki un gājieni , bet bija patiesie , neatkarīgi no laikiem .

Gundars vienkāršo visu. Jo senajās Teātra dienās uz ielām bija aktieri ZVAIGZNES,kuru parādīšanās vien piesaistīja publiku.Pat tos, kas uz teātri aizgāja 1x gadā ar kolektīvi arodbiedrības pirktajām biļetēm. Reizē-reklāmas pasākums teātros notiekošajam. KAd Sebris kā Kihnu Jens un citi reklamēja savu darbu. Sōdien tas daļēji nav iespējams,jo mums cenšas veidot režisorus-zvaigznes, kuri gan uz ielas nespēj būt ne atraktīvi, ne interesanti.TEātri ekspluatē tās dažas zvaigznes no vecajiem laikiem. Tad "Hamilkara kungu"gāja skatīties abos sastāvos.Tagad izrādes pat vienu reizi līdz galam noskatīties negribas.. "Gudra prātošana"uz skatuves nav tas, ko var popularizēt zu ielām. VAsi ir kautkas tikpat traks kā DidriķaTaizeļa piedzīvojumi? šobrīd Teātru dienasvarētu atjaunot. Būtu divas problēmas: 10 Kas būs tie aktieri-personības, uz kuriem ies? 2) Kas būs tie piesaistošie skatuves tēli, kurus izmantot ielu pasākumos? Pats Gundars un citi dramaturgi nav devuši materiālu, lai būtu kur rasties aktieriem -zvaigznēm. TV Ugunsgrēks ir tas, kas liek atcerēties un meklēt uz skatuvēm īzrādēskonkrētus aktierus. Šāda teātru ieguldījuma praktiski nav.

Mēs taču esam raduši pie Teātra svētkiem, kur pat ļoti cienījami teātrinieki pēkšņi apmulst un tēlo, ka teātrim ir vien smīdināšanas funkcija - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - "Smīdināšanas funkciju" nedrīkst novērtēt par zemu. Sakiet man, kad pēdējo reizi mīļajā LV ir uzrakstīta un iestudēta tāda komēdija, kur skatītāji smiedamies no krēsliem kristu laukā? Diemžēl komēdiju rakstīšana un - it īpaši - iestudēšana prasa milzīgu talantu un meistarību, kā arī interesi par dzīvi un cilvēkiem. Daudz vieglāk ir dekonstruēt kaut ko post-modernu, un tad paziņot, ka uz šo izrādi ieteicams nākt tikai tādiem skatītājiem, kuri teātrī grib smadzenes kustināt nevis tikai izklaidēties un starpbrīdī kafiju ar kūku iebaudīt. Ar publikas smīdināšanu tik vienkārši vis nav.