Manšejetnāsers, saukts arī par atkritumu pilsētu, ir Kairas rajons, kurā Mukatama kalna pakājē dzīvo un strādā ap 30 000 zarebu – koptu kristiešu kopiena, kas, ieceļojusi Kairā XX gadsimta sākumā, attīstījusi unikālu neformālo ekonomiku – efektīvāko atkritumu savākšanas un pārstrādes sistēmu pasaulē, kas darbojas joprojām. Viņi sašķiro 16 kategorijās un pārstrādā vairāk nekā 80 procentu 20 miljonu pilsētas radīto atkritumu – vidējais rietumvalstu (t. sk. Latvijas ar nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju) rādītājs ir 25 procenti. Tomēr, lai arī, pateicoties zarebiem, Kaira Āfrikas kontinentam un iedzīvotāju skaitam ir netipiski tīra pilsēta, ēģiptiešu sociālajā sistēmā tā ir stigmatizēta grupa. Viņus sauc par atkritumu cilvēkiem, Mukatams skaitās izolēta, margināla un netīra vieta – arī tāpēc, ka zarebi, būdami kristieši, audzē cūkas, kas ir neaizstājams posms atkritumu pārstrādes ķēdē. EL Seed gleznojums Uztvere ir viņa veltījums zarebiem un viņu darbam un kritika nosodījumam un greiziem priekšstatiem, kas rodas no nezināšanas un neiecietības pret citādo.
Vienīgā oficiālā institūcija, kas zināja par eL Seed ieceri, bija vietējā Mukatama baznīca un tās galva – tēvs Samāns. El Sisi varas apstākļos, kad katru pilsētas kvadrātmetru kontrolē armija, cenzūra valstī izplatās kā sērga un jebkādu radošu izpausmju iespējamība publiskajā telpā, īpaši grafiti, kas revolūcijas laikā bija ārkārtīgi svarīgs medijs, līdzinās nullei, nesankcionēta tik gigantiska ielu mākslas darba tapšana ir fenomenāla. To nosargāja paši zarebi, neizpaužot ziņu tālāk. Fenomenāls ir arī pats grafiti – nelielie fragmenti uz 50 sienām, kas katrs atsevišķi atgādina no jumta notecējušu krāsas pleķi vai remontstrādnieka radošo sānsoli, kā kaleidoskopā sakārtojas vienotā un ārkārtīgi precīzā zīmējumā, ja skaties no viena punkta Mukatama kalna galā.
Kad kāpju kalnā, mans ceļš vijas augšup cauri ciematam. Atkritumu pārlādēto ēzeļu pajūgu un nelielo kravas mašīnu straume šaurajās ieliņās ir nebeidzama. Ielu malās slejas atkritumu kalni, kuros rosās sievietes (šeit valda strikta darba dalīšana – vīrieši ir savācēji un pārstrādātāji, sievietes un bērni – šķirotāji) un dažādi dzīvnieki, pa starpu – bodītes, pārstrādes angāri, tējnīcas. Uz kāda balkona žūst desmitiem no mēslu kaudzēm izlasītu plīša rotaļlietu. Citur sieviete no organisko atkritumu čupas rūpīgi lasa ārā Kairā tik populārā citronu dzēriena pagatavošanai izspiesto augļu mizas. Smaka 35 grādu karstumā ir intensīva, dominē brūni pelēka krāsa, kurā sajaukušies dubļu un tuksneša smilšu toņi. Mani fascinē kārtība, kas valda šajā haosā, un pašas šķirotājas, kuras krāsainās, spilgtās kleitās sēž neidentificējamo atkritumu kaudzēs un sveicinot uzsmaida bērnišķīgi, atklāti, silti un ziņkārīgi. Viņas atgādina pirmās pavasara puķes, kas izplaukušas mitrā un tumšā zemē. Nu, pateicoties eL Seed, virs Kairas sanitāru galvām uzziedējusi vēl viena puķe – visskaistākā.
Vairāk: elseed-art.com
Gundegai Laiviņai