Kolīdz manta, mantojums vai materiālie labumi, lēnīgie, pacietīgie un apzinīgie latvieši kļūst gluži vai par kaislu sicīliešu mafiju. Asinsnaids paaudžu paaudzēs nošķērēta birzītes kusaciņa, dzīvokļa kvadrātmetru vai valsts pasūtījuma dēļ. Nāk prātā ļeras un nāveklīgās intrigas ap Okupācijas muzeju, tāpat – Nacionālo bibliotēku, sīkākus darbiņus pat nepieminot. Sabiedrība klusēja vien tad, kad tika aizvākti konjunktūras mākslinieku veidotie Ļeņina pauri no ikvienas mazpilsētas vai iztapīgāka ciema. Tāpat gigantiskās goda plāksnes pazuda, gaiļi pakaļ nedziedāja. Mantojums tika ārdīts. Partijas CK kā čekas priekšniece – tagadnes lolots arhitektūras brīnums.
Pandēmijas laikā epidemiologi daudzkārt apelēja pie cilvēka dabas, kam neko nevarot padarīt un kas esot lielākais risks nākotnes izredžu modelēšanai.
Cilvēka dabā ir kā ārdīt, tā atjaunot. Vērts no jauna pāršķirstīt kaut Konstantīna Raudives eseju grāmatas Laikmetu ārdītāji (GD, 1974) un Laikmeta atjaunotāji (GD, 1976), pastrīdēties ar autoru, protams, un tad atcerēties, cik noārdītu vārdu joprojām ir latviešu literatūrā. Kaut pats Raudive, nemaz neminot to, ka nedz padomju laika literatūra, nedz trimdas tā arī nav organiski piejaucējusies un saplūdusi kopīgā mantojumā. Jo vārds jau nav manta. Par neredzamajiem mantojumiem latvietim laikam ir pārāk sarežģīti domāt.
Var smīnēt par dažādu vēsturisko kreatūru vēlēšanos sagraut un celt visu no jauna pēc savas gaumes ieskatiem, bet, redzot, kādu mantojumu ir atstājuši snobismā noslēpušies arhitekti – vājprātīgi plānotos Rīgas daudzdzīvokļu namu mežus, kuros cilvēki sastūķēti mokošai nomiršanai bezgaisā, par ko pagājušajā nedēļā pilsētnieki varēja meditēt līdz elpas trūkumam –, es tikai priecātos, ja šie rajoni tiktu noārdīti un arhitekti sacenstos konkursos ar tādu pašu politisko degsmi, kā tas notiek par prestižajiem projektiem. Jo neredzamais mantojums ir arī tagadnes sabiedrības psiholoģiskā temperatūra, kas agresīvi izvirdīs uz pirmo, kurš pagadīsies ceļā, – koncertzāli, dzejnieku un pašu valsti.
Neredzamais mantojums kā līdz šim pārāk neekspluatēta teritorija iztapīgu un bezgala aktuālu norišu papagaiļu knābjos rijama pa kumosam vien – var šņakarēties ap Blaumani un gaļas izcirtēja veiklībā sadalīt labākos un sliktākos gabaliņus pārdošanai politiskās konjunktūras bazārā, var zākāt visu, lai, pirms simfonijas skaņas vai koronas žņaugs pārcērt elpu, būtu bijis nozīmīgs un ietekmīgs vismaz paša acīs.
Ārdītāji un atjaunotāji var nebūt pretinieki. Iespējams, vieni bez otriem nemaz nepastāvētu. Tāpēc būtu labi, ja ikviens ņemtu savā aizgādībā, var teikt, arī aizstāvībā, vismaz pa vienam noārdītam rakstniekam, noārdītai dziesmai, noārdītai ticībai, noārdītam audeklam. Nevis piecpadsmit gadus tarkšķēt par koncertzāli, kuras neesamība ir kauns Latvijas neatkarībai un tam neredzamajam mantojumam, kas respektēja veco atziņu, ka cilvēks nepārtiek no maizes vien. (29.06.2020.)