Pievērsiet uzmanību, naudas devējs jeb darba pasūtinātājs – ķēniņš, valdnieks, vai kā nu katrā vietā viņš ticis saukts, – savu daļu pieprasa tikai pēc lielā darba pabeigšanas. Līdz mums nav nonākušas ziņas par prāta vētrām un visa galma iesaistīšanu kolektīvā lēmumu pieņemšanā vēl projektu izvērtēšanas vai apspriešanas stadijā. Hronikas un nostāsti klusē par to, ka darba gaitā mikromenedžmenta sātaniskajam kārdinājumam būtu ļāvies un meistaram ar padomiem un ieteikumiem būtu uzbāzies ne vien pats ķēniņš, bet arī viņa āksts, kambarsulainis vai labās rokas vezīrs.
Meistars darīja savu darbu, ķēniņš – savējo, bet beigās izrādījās, ka paveiktais ir tik liela mākslinieciska veiksme, ka...
Par šīm attiecībām aizdomājos, šur tur sociālajos tīklos internetā pamanot diskusijas par kultūras pasākumu finansēšanas mehānismiem un nepieciešamību. Vieni uzskata, ka dažādām mākslām nekāds finansiāls atbalsts – un kur nu vēl no valsts – nepienākas (tā teikt, viss ikvienam ir jāatpelna pašam, un i dzejniekam, i gleznotājam, i orķestra mežradzniekam jābūt rentablam), citi nerimtīgi mudina nezaudēt modrību un uzraudzīt – vai tikai kāda kultūras izpausme netiek finansēta no kaut kādā ziņā netīras naudas. Savukārt pretējā puse aizrāda, ka tik mazapdzīvotā valstī kā Latvija daudzas profesionālās kultūras jomas bez valsts vai kāda cita finansiālā atbalsta vispār nespētu pastāvēt. Var jau būt, ka tā tam arī jābūt – kā nekā vēl XIX gadsimtā mēs itin labi iztikām bez savas mākslas, literatūras un vēl daudz kā cita.
Tomēr manu uzmanību vairāk gan piesaistīja "netīrās naudas" arguments. Interesanti, ka dažā galvā tas, piemēram, itin labi var sadzīvot ar ideju, ka valsts kultūras atbalsta mehānismam Valsts kultūrkapitāla fonda veidolā būtu jāatgriežas pie sākotnēji no igauņiem noskatītās kārtības, kultūras finansējumam tērējot alkohola un cigarešu tirdzniecībā iekasēto akcīzes nodokļa un azartspēļu nodokļa naudu. Nepatīkamā patiesība ir tāda, ka it visa nauda beigu galā tomēr izrādās netīra – un valsts budžetā nonākusī ne par mata tiesu nav tīrāka, piemēram, par to, ko privāts uzņēmējs sev vien zināmu motīvu vārdā ir gatavs ziedot kādam pasākumam vai jau gatava mākslas darba pirkšanai. Valsts budžetā nonāk arī, piemēram, industriālajā lopkopībā un gaļas tirdzniecībā iekasētā nodokļu nauda. Vai dzīvnieku tiesību aizstāvji, veģetārieši un vegāni būtu gatavi atteikties no proporcionālas viņiem pieejamo un no valsts budžeta finansēto pakalpojumu daļas?
Droši vien to nebūtu grūti aprēķināt. Un, pat ja tie netiek izmantoti kultūras finansēšanai, budžetā vienalga nonāk arī spēļu un akcīzes nodokļi. Kā būtu jājūtas valsts finansētu objektu, infrastruktūras un pakalpojumu lietotājiem, zinot, ka tas viss daļēji finansēts, ekspluatējot atkarības vai vācot nodevas no potenciāliem vēža slimniekiem? Nesmēķētāji, atturībnieki – varbūt arī viņiem jābeidz liekuļot un sirds skaidrības vārdā jāatsakās no valsts budžetā ienākošās netīrās naudas daļas?
Lai izaudzētu rozes, bez mēsliem ir grūti iztikt. Tad gan parasti reti kuru interesē, no kurienes mēsli nākuši – kas zina, varbūt to pamatā pat bijusi zāle, kas augusi uz iepriekšējo paaudžu līķiem. Un viss ir labi līdz brīdim, kamēr mēslu vedējs nesāk pieprasīt, lai arī rozes ostu pēc mēsliem, vai, ieraudzījis rezultātu, neizdomā selekcionāriem bakstīt laukā acis.