Eiropas līmenī tā ir problēma, par kuru daudzi sen brīdināja, proti, ka tā dēvētais Eiropas cietoksnis jeb labklājības sala nabadzīgas pasaules vidū nevar pastāvēt ne praktiski, ne pašas Eiropas ideoloģijas dēļ. Šī ir arī viena no krīzēm, kas uzskatāmi parāda, ka Eiropa nav vienota – lai gan abās, Rietumeiropā un Austrumeiropā, attieksme pret imigrantiem ir skarba un neviena nav brīva no rasisma, tomēr brutālums, ar kādu austrumeiropieši cenšas norobežoties no problēmas, parāda būtiskas atšķirības gan valstu oficiālajā ideoloģijā un skatījumā uz pasauli, gan sabiedriskajā domā.
Runājot par Latviju, bēgļu krīzi var skatīt Latvijas iekšējā sociālajā un politiskajā kontekstā, saistībā ar Latvijas un Eiropas attiecībām un vispārcilvēciskā aspektā. Visas šīs dimensijas ir pārdomu vērtas, un interesanti pasekot, kā tās tiek izspēlētas publiskajās un privātajās diskusijās. Vispārcilvēciskais aspekts acīmredzami tiek uzskatīts par otršķirīgu vai vispār ignorēts. Pat baznīca paspēja iesaistīties "savējo" un "svešo" šķirošanā, uzstādot noteikumus kosmosam, ka Latvijā drīkst ierasties tikai kristīgi bēgļi. Un tie, kuri vēl mēģina apelēt pie kaut kā cita, nevis instinktiem un aprēķina, cenšas sadiegt egoismu un sirdsapziņu, sak, bēgļiem jāpalīdz, jo mums, latviešiem, arī citi palīdzēja vai varbūt nākotnē varētu palīdzēt.
Skaidrs, ka problēma ir sarežģīta un to nevar atrisināt, atsaucoties uz dažiem abstraktiem morāles principiem. Sabiedrības stabilitāte, pat ja tā ir iedomāta, lielākajai daļai cilvēku ir svarīga, un citu kultūru un rasu pārstāvju uzskatāma klātbūtne, pēc cilvēku reakcijas spriežot, tiek uztverta kā tāda pārmaiņa, ar kuru ir grūti samierināties.
Tas viss būtu saprotams. Tomēr ir viena problēma. Rodas iespaids, ka daļa Latvijas sabiedrības cer, ka ir iespējams Latviju nošķirt no apkārtējās pasaules un izveidot šeit latviešu vai jau esošo Latvijas iedzīvotāju nacionālo parku. Tā, visticamāk, ir ilūzija. Viena lieta, ka Latvijai vienkārši sāk pietrūkt jaudas, lai nodrošinātu esošās vēlmes pēc izaugsmes, labklājības un kultūras, un reālu risinājumu, kas to visu ļautu sasniegt, vienlaikus nemainot kaut vai attieksmi pret imigrāciju, šobrīd nav.
Otrkārt, stājoties Eiropas Savienībā, bija skaidrs, ka mēs mēģinām lēkt pāri savai galvai, lai gan to, cik ātri vajag skriet, kaut vai lai paliktu uz vietas, neviens īsti nezināja. Tomēr izvēle bija jāizdara. Bēgļu krīze vēlreiz parāda, ka mēs dzīvojam globālā pasaulē, kur tālas, šķietami eksotiskas valstis vairs nav tikai lielvaru problēma. Prasība būt pasargātiem no globāliem procesiem varbūt ir laba kaulēšanās stratēģija pārrunās ar Eiropu (par ko gan šaubos) vai kārts, ko izspēlēt politiskajās cīņās, bet citādi tā ir bezjēdzīga. Mēģināt izdzīvot, nerēķinoties ar realitāti, manuprāt, ir riskantāka stratēģija nekā tā, ko uzņemamies, atverot durvis citu kultūru, reliģiju un rasu cilvēkiem.
aradhana