Vasarā ierasti ir maz laba kino, jo tas ir grāvēju laiks. Režisora Kristofera Nolana kara drāma Denkerka/Dunkirk ir netipiska filma vasaras izklaižu straumē. Tā satriec – vispirms emocionāli. Pēcāk, kad jau atjēdzies mēģini atsvešināti fiksēt, kā tas uztaisīts/nofilmēts, tā satriec ar režisora profesionālo rafinētību un prasmi sabiezināt spriedzi līdz tādam blīvumam, ka tikai loģiski būtu kliegt. Spriedze Denkerkā ir sakāpināta līdz neiespējamībai, līdz eksplozīvam izmisumam – uz ekrāna un arī skatītāju zālē. Tā ir filma par karu, nāvi, izmisumu, izdzīvošanu.
Reti ir brīži, kad filmas pirmizrādē saproti – jā, ir radīts darbs, kurš paliks tajā netveramajā kategorijā, ko dēvējam par kinovēsturi. Ir radīta filma, nevis produkts, kura vienīgā jēga un svētais virsuzdevums ir peļņa, peļņa, peļņa – pāri līķiem uz spožām biznesa uzvarām!
Kristofers Nolans ir režisors, kurš ir izcīnījis īpašu vietu pasaules kino ainavā. Brits, kurš sācis ar radikālām, eksperimentālām filmām, racionāla prāta īpašnieks, kurš filmas vēstījumu spēj savīt sarežģītā konceptuālā labirintā, un tajā pašā laikā viņš veiksmīgi strādā Holivudā, eleganti iebāžot kabatā klasisko uzstādījumu: esi vienkāršs, saprotams, izklaidējošs – un globalizētās masas un to čungurs būs tavējie! Par Kristoferu Nolanu un viņa filmu naratīviem (skat., piemēram, Pirmsākumu/Inception u. c.) mīl rakstīt akadēmiķi. Arī Denkerka var kļūt par akadēmiskās pētniecības objektu, taču ne tāpēc tā ir īpaša. Denkerka ir balstīta uz vēsturiskiem materiāliem, kurus režisors ir pētījis gadiem ilgi. Ideja par filmu, kas restaurētu konkrēto militāro operāciju 1940. gadā, viņam radusies pirms 20 gadiem. 1940. gadā Francijas ostas pilsētas Denkerkas apkaimē ielenkumā nonāca 400 000 vīru. Briti un francūži. Kuģi, kas centās izvest karavīrus, tāpat kā osta, tika nežēlīgi bombardēti. Izredzes izdzīvot, izkļūt no gūsta bija niecīgas.
Kristofers Nolans ar demiurga nežēlību un precizitāti ir radījis elli, liekot gan filmas varoņiem, gan skatītājiem piedzīvot neskaitāmas nāves. Denkerkā ir daudz personāžu, to vidū ir pavisam jauni puiši, gandrīz bērni, kuri satiekas līķu nosētā krastmalā. Taču, ja šis būtu stāsts tikai par diviem puikām – britu un francūzi –, kuri bēg no nāves, tā būtu pavisam cita filma. Denkerkas unikalitāte ir veids, kādā Kristofers Nolans būvē kara elli, – viņš izmanto vairākus skatpunktus. Tas ir gaiss (lidotāji), zeme (karavīri, kuri gaida glābiņu) un jūra. Jūra sola glābiņu (kuģus, kuri ved izglābtos uz Lielbritāniju), bet bieži nes nāvi. Kristofers Nolans ir stāstījis, ka, gatavojoties Denkerkai, esot apzināti no jauna skatījies izcilas mēmās filmas, lai saprastu, kā ar kadra kompozīciju, figūru un ļaužu masu novietojumu kadrā var panākt daudz vairāk nekā ar patētiskiem tekstiem. Viņam tas ir izdevies. Kristofers Nolans uzskata, ka šī ir viena no viņa eksperimentālākajām filmām. Režisora honorārs par šo darbu – 20 miljonu ASV dolāru.