Kāpēc jauna desmitgade sākas bez pienācīga entuziasma? Latviešu publicistikas smagsvari portālā Satori jau sagājuši matos: Henriks Eliass Zēgners pareģo jaunu zelta laikmetu, bet Pauls Bankovskis – ka viss būs slikti. Pirmais atsaucas uz XX gadsimta 20. gadiem, kad Eiropa pēc Pirmā pasaules kara sagrieza nebeidzamu ballīti, otrais – uz Jāni Skuteli, kura joki gadumijā nelikušies smieklīgi.
Tuvāk pie mākslas: kā būtu, ja mēs vienkārši turpinātu svinēt? Pirmkārt, mums ir iestrādes – valsts simtgade tiek svinēta jau gadus trīs, un šķiet, ka jau drīz mēs sauksim "Par simtgadi!" tradicionālā "Uz veselību!" vietā. Bet, manuprāt, tikai tagad cita pēc citas parādīsies jubilejas, kuras tiešām vērts pieminēt ar lepnumu: par katru dibināšanas faktu taču daudz svarīgāks ir pēc tam paveiktais, vienalga, vai runa būtu par Valsts kanceleju, bruņotajiem spēkiem vai Mākslas akadēmiju, vai ne?
Latvijas mākslā svinamā netrūks: ja ieskatāmies Daces Lambergas episkajā pētījumā par latviešu klasisko modernismu, nevar nepamanīt, ka visskaistākie, pilnīgākie un savam laikam progresīvākie mākslas darbi datēti ar XX gadsimta trešās desmitgades sākumu. Lūk, Valdemārs Tone – ne tāds prātīgs un izsmalcināts, kā mēs redzam filmā Homo Novus, bet kubisma periodā: ass, vienkāršs un trāpīgs. Oto Skulme, Romans Suta, nule kā pamatīgāk iepazītā Aleksandra Beļcova, arī Jānis Liepiņš un Niklāvs Strunke, kurš slavenāko darbu Cilvēks, kas ieiet istabā radījis 1927. gadā. Rīgas mākslinieku grupas izstāde, kas kubismu izvirzīja latviešu mākslas smailē, notika 1920. gada pavasarī. Nosvinam! Nekad agrāk pārmaiņas mākslā nebija bijušas tik straujas un iespaids uz nākamajām paaudzēm – tik liels. Tiesa, sava loma bija arī Rīgas pilsētas mākslas muzejam un konkrēti tā direktoram Vilhelmam Purvītim, kas kubistu darbus iegādājās tik daudz, ka vēl tagad tie aizņem ceturtdaļu pastāvīgās ekspozīcijas.
Gribi negribi, jāvelk paralēles ar mūsdienām: nav taisnība, ka dzīvojam pastāvīgās pārmaiņās. Daudz ko no tā, ko tagad svinam kā laikmetīgu, – jauno mediju mākslu, izpētē balstītu pieeju, postinterneta kolāžas – mēs pazīstam jau gadus trīsdesmit, divdesmit, desmit. Ar kanonizēšanu arī neiet spoži – laikmetīgās mākslas muzeja kolekciju veidošana ir apstājusies, savāktais kaut kur guļ un pamazām noveco. Nav jau tā, ka neko nevarētu savākt – no privātkolekcijām, pa mākslinieku darbnīcām –, bet trūkst arī vācēju un virzītāju.
Nu tad svinam, kas ir: improvizēts tusiņš te un tur, savējo asprātības un iekšējās kaislības. Kopš globālā sasilšana kronēta par mākslas centrālo tēmu, neko daudz darīt nevajag – jo pa īstam padarīt arī nevar. Tad jau kustība Occupy Wall Street pirms desmit gadiem bija cerīgāka, bet tāpat izkūpēja kā pērnie dūmi. Joprojām dzīvojam kā pēc 2008. gada krīzes. Māksla pēc Pirmā pasaules kara atkopās desmitreiz ātrāk
e.o.- neatkarīgi brīvais
piedodiet