Paliek puspavērts

Imanta Kalniņa dziesmām ir daudz lielāka nozīme par konkrēto izpildījumu – tā nesen uzsvēra Kārlis Auzāns no grupas Autobuss debesīs, kuras repertuārā ir lielākoties Kalniņa darbi. Komponists pat reiz pamatīgi pārmiksējis vienu no Autobusa albumiem pēc sava prāta. Grupa esot gribējusi citādi, bet piekāpusies autoram, ļaujot viņam teikt galavārdu. Bet vai viņš pats patiešām to bija domājis kā galavārdu? Ja paklausāmies tos dažus pieejamos Kalniņa jaunības dienu grupas 2 X BBM ierakstus un arī agrīno Turaidas Rozi, kurā vēl nedziedāja Olga Rajecka un Uģis Roze, bet divas citas vokālistes, pats autors un ģitārists Alberts Bartaševičs, liekas, ka tas nepabeigtības moments, ko dažs varbūt varētu uzskatīt par paviršību, viņam vienmēr ir bijis nepieciešams, lai ieraksts vai vismaz aranžējums nekad neizklausītos kā gala variants jeb produkts un tādējādi dziesmas paliktu atvērtas?

Vismaz kā tas logs, kas grupas Autobuss debesīs 2001. gada albuma nosaukumā ir puspavērts. Daudzi mūziķi ir teikuši, ka viņiem ir nepieciešams ierakstīt kādu albumu, lai tajā iekļauto materiālu noliktu malā un ķertos klāt nākamajam. Bet Kalniņa dziesmas ir tik dzīvas, ka tām nemaz nav iespējams pielikt punktu. Kā tajos laikos, kad ierakstu vispār vēl nebija un katru izpildījumu varēja fiziski dzirdēt tikai vienu reizi, jo divreiz precīzi kaut ko atkārtot nemaz nav iespējams.

Dziesmām jādod iespēja dzīvot arī mūsdienu laikmetā, kad var dzirdēt pat to, kas noticis pirms vairākiem gadu desmitiem. Nu šajā Imanta Kalniņa dziesmu dzīves ritējumā iesaistījies Jānis Šipkēvics ar savu savākto lielisko mūziķu kompāniju, kam arī dots diezgan trāpīgs nosaukums – Nepāriet. Jo, kad tas viss pāries, tad arī pāries. Nupat ir ierakstīts un iznācis albums, bet tā ir tikai kā fotogrāfija, kurā fiksēts viens no dziesmu mūža mirkļiem. Arī Dūdieviņa labākais izpildījums (Ilona Bāliņa) ir noticis jau gandrīz pirms pusgadsimta, Rolanda Kalniņa izcilās filmas Četri balti krekli jeb Elpojiet dziļi dziesmas pirmoreiz fiksētas vēl senāk, bet tas nenozīmē, ka tās kāds ir privatizējis jeb izrāvis no pārējo – jau runājošo vai vēl dzimstošo – mutes.

Dziedošais režisors Vladislavs Nastavševs, Miķelis Putniņš un Evija Vēbere, Matīss Čudars un Zelma Jēgere, Lorete Medne un Alise Joste ir devuši savu šī laika pieskārienu Imanta Kalniņa dziesmām, ko ir iespēja doties izbaudīt šomēnes notiekošajos koncertos, taču arī albumu, kas ir kā ielūgums uz tiem, var klausīties un klausīties, spriedelēt par to, cik katram izpildītājam tas sanācis labi un uzdzen labsajūtas drebuļus, vai liet asaras, ja šķiet, ka ne, jo arī tas pieder pie lietas, bet ImKa var smaidot uz to visu noskatīties pa sava Liepājas dzīvokļa logu, kas vienmēr paliks puspavērts. Pat rudenī un ziemas salā.