Kas ir "veca filma"? Atbildes uz šo jautājumu var būt dažādas – gados jauni cilvēki, studenti, par "senlaiku filmu" nereti uzskata pirms gadiem pieciem veidotu darbu. Arī XX gadsimts, kas tajā padzīvojušiem ļaudīm asociējas ar kinomākslas ziedu laikiem, jaunietim liksies kā antīkā vēsture. Un tomēr tieši šī antīkā vēsture, filmas, kuras tapušas pagājušajā gadsimtā, ko daudzi no mums ir pieredzējuši, kļūst par arvien nozīmīgāku audiovizuālās kultūras daļu, ko piedāvā legālās interneta platformas. Senu, klasisku filmu legāla pieejamība pēdējos gados ir bijusi bieži cilāta, tiesību dēļ – ļoti piņķerīga tēma. Ar tās apspriešanu gan pamatā nodarbojas profesionāļi un ierēdņi Eiropā, bet jēgpilns risinājums nav radies – par spīti semināriem, darbnīcām, domnīcām.
Ideāla legāla platforma, kurā būtu atrodams viss, ko sirds kāro, visdrīzāk arī neradīsies. Tomēr situācija vairs nav bezcerīga – kinoklasiku, ja pacenšas, var atrast legālās vietnēs. Nodarbojoties ar mērķtiecīgiem dziļurbumiem jau apnikušajā globālajā tīklā Netflix, var uziet brīnumainas lietas – filmas no Francijas, Itālijas, Zviedrijas kino zelta laikiem, XX gadsimta 60.–70. gadiem. Piemēram, atrodamas vairākas filmas ar Romiju Šneideri, Alēnu Delonu un Žanu Polu Belmondo. Kāpēc šīs Eiropas filmas ir parādījušas komerciālā Netflix bibliotēkā? Viens no iemesliem – regula, kas uzliek par pienākumu Eiropas Savienībā strādājošiem filmu straumēšanas kanāliem savā katalogā piedāvāt 30 procentu Eiropas filmu. Diez vai Netflix mīlestība pret klasiskām vērtībām būtu radusies bez oficiāla spiediena, turklāt īpašas konsekvences klasikas izlasē šajā platformā nav.
Cits globālais izplatītājs – Mubi – to vien dara, kā nodrošina Eiropas un pasaules klasikas un autorkino pieejamību. Londonā bāzētā platforma kovidlaikā ir nostiprinājusi savas pozīcijas un turpina augt. Šīs platformas piedāvā saturu par maksu, taču pasaulē ir vērojama tendence, ka klasiskās filmas straumēšanas kanālos ir pieejamas par brīvu. Pamatā tās ir nacionālo filmu izlases, kuras piedāvā valsts institūcijas. Viens no pionieriem šajā ziņā ir Latvijas kultūrinstitūciju uzturētais portāls Filmas.lv, kura pamatauditorija ir Latvijā. Pērn latviešu filmas tajā tika skatītas 128 000 reižu. Karsts jaunums ir Polijas kinoklasikas kanāls 35mm.online ar plašu restaurētu Polijas filmu kolekciju.
Arī Latvijas Televīzija ir sākusi demonstrēt izcilas klasiskās filmas. 2022. gadu varētu nodēvēt par vēsturisku šī kanāla pieredzē: parādīta poļu klasiķa Kšištofa Keslovska Trīs krāsu triloģija un Alfreda Hičkoka Noķert zagli. Un pirmo reizi – Eiropas modernisma klasiķa Žana Lika Godāra Nicinājums, turklāt tas darīts bez provinciāla satraukuma, ka kādā mājsaimniecībā šo šedevru nesapratīs. Šis ir konceptuāls solis filmpratības – daļas no medijpratības – virzienā.