Pašlaik lasu Dramaturgu asociācijas izdoto lugu krājumu Cilvēksvelme. Tā ir vairākus gadus apkopotā sērijā plesta dramaturģijas plūsma. Šajā jomā strādājuši daudzi krājuma sastādītāji un autori. Pieminēšu dažus, kuri varētu jums būt pazīstami arī citu kultūras summai svarīgu jēdzienisku atklāsmju un tekstu veidojumu sakarā, – Lelde Stumbre, Biruta Zujāne, Vilnis Rullis un Ieva Kalniņa.
Kāda būtu tā svelme, kuras ietekmes vēlamies gan atklāt, gan slēpt? Emocijas, jūtas un apziņas enerģijas, kuras prāta ietekmē vēlētos tikt personiski pārvadītas. Esmu persona, esmu imperators savā pasaulē. Esmu arī agresors, ja cenšos savus valdījumus paplašināt ar varu, ar ietekmi pārkāpjot citu cilvēku apziņas robežas. Tāpat es varētu piedāvāt sadarbību, kas nozīmētu, ka nevaldu viens pats.
Jautājums ir mūžsens un nekad līdz galam nav atbildams: vai mūsu pasaules ir jānorobežo vai jāapvieno sadarbības kopienās? Šobrīd pasaule karst ugunīs, kas iebrucēju apgalvojumus, ka viņi ir nākuši nest mieru, darbībā apgāž: šie agresori rada postu un iznīcību. Apjomu ziņā īstenība neapšaubāmi pārspēj mūsu saprāta robežās aptveramo. Tomēr mēs mēģinām apziņas plānā tuvoties nelaimes mērogiem, tos cenzdamies intuitīvi apjaust un izplest sajūtās kā laboratorijas paraugus, lai tos analizētu. Lai apzinātu notiekošo. Jo pasaulē dzīvot nozīmē arī paredzēt iespējamo ļaunumu. Ja to beigu beigās tomēr nepieredzēsim – teiksim paldies kopējam aizsardzībai izmantotajam zinātņu raisītajam tehnoloģiju un ieroču spēkam, tāpat arī sadarbībai pasaulīgo likumu un ideju jomā.
Teātris un tā teksti nav likumdošana – mēs zinām. Teksti un to iztēles atraisīts teātris esam mēs paši savās vēlmēs un gribā. Ja darbosimies katrs savā jomā, tomēr apjautīsim mūsu sadarbības kopsakaru – tas jau būtu spēka apliecinājums. Noliegt citu veikumu nozīmētu darboties agresoriem pa prātam. Protams, tas nenozīmē, ka visiem ir jāpiekrīt visam, – dramaturģija šajā ziņā ir piemērs, kā tās veidotāji spēj darboties pretrunīgā gaisotnē. Viņi raisa konfliktus tieši tāpēc, ka tekstā ir iedzīvojušies abās vai vairākās sadursmes dalībnieku darbībās, viņi virzās pret sevi no vienas puses un no citām pusēm. Viņi rada reālo pasaules ainu, kas allaž ir sadursmes vieta.
Jautājums: kurā brīdī vēl esam cilvēciski dzīvi domājošas būtnes un kurā riskējam pārvērsties kultūrcilvēku iznīcinošos varas rijējos briesmoņos vai vienaldzīgos ikdienišķos rēgos?
Teksti jautā. Mūsu daba grib tiem atbildēt. Domājams, šī gada laikā varam sagaidīt vēl kādu lugu krājumu. Teksts veido iztēles telpiskos un laika laukus, teksts paredz ķermeņu kustības tajos. Teksts raisa «iekšējo filmu» kā tēlaini iedvesmotu plūsmojumu. Un tā jau ir skatuve sapņojumā ietērptam teatrālismam. Ja arī nenosaucams par teātri tā ikdienišķajā nozīmē – tomēr mākslas darbs, savā ziņā aplūkojams kā burvju mākslinieku spēles, kas nosedz un atklāj vienlaikus. Tās ir autora veiklības tehniskās kombinācijas, kas skatītājam atklājas kā burvestības.