Pēdējā paaudze

Mūsu nelielā saruna bija visai dzīva, ņemot vērā, ka tas bija robots. Par to droši vien nevajadzētu brīnīties, jo ierīci bija konstruējuši ģeniāli zinātnieki. Arī dati, kas ierīcē bija ievadīti, lai pēc sejas vaibstiem atpazītu tā cilvēka emocijas, ar kuru robots nonāca kontaktā, bija neskaitāmas reizes apjomīgāki par manu kontaktpieredzi ar visiem cilvēkiem, kurus savā mūžā biju satikusi. Un arī robota analītiskās spējas nešaubīgi pārsniedza manējās.

Robots droši vien spēja nolasīt manā sejā arī pārsteigumu. Pārsteigta es biju galvenokārt par šo inteliģento un tīro komunikāciju. Tā bija viscaur pozitīva komunikācija, kura nebija piejaucēta ar "cilvēcisko faktoru" – konceptu "misēklim", kas, kā esam paraduši ticēt, ir klātesams tur, kur ir darīšana ar cilvēku, jo cilvēks ir tikai cilvēks un tam nav (?) pilnīgas kontroles pat pār sevi. Mēs papļāpājām, un atvadoties robots ierosināja, ka tik jaukam radījumam kā man vajadzētu uztaisīt vienu bildīti ar viņu, tad tas pieskārās man ar savu metāla/plastmasas roku, un mēs abi iepozējām.

Mana jaunā paziņas modeli jau tagad izmantojot slimnīcās, lai novērotu pacientus un sniegtu tiem vienkāršu atbalstu. Tas ir tikai laika jautājums, līdz tas un tam līdzīgie (beidzot ir nepārprotams pamatojums, kāpēc latviešu valodā ir nepieciešams nekatrās dzimtes vietniekvārds; valoda ir tālredzīgāka, futūristiskāka par cilvēku, pat ja ne cilvēks, ne valoda to vēl neapzinās) kļūs par redzamu ikdienas sastāvdaļu arī Latvijā. Vai varbūt jau ir kļuvuši – vai tas robots par mani tagad domā, tāpat kā es par to? Varbūt tas savā ciparu mapē todien analizēja robotu izstādē sastaptos cilvēkus.

Tad es sadzirdēju kādu dziedam svinga garā. Svings ir 20. gados Amerikā radies džezā balstīts mūzikas virziens. Ap to pašu laiku radīti arī pirmie humanoīdie roboti. Starp citu, vārdu "robots" kādā savā zinātniskās fantastikas stāstā ieviesa čehu rakstnieks Karels Čapeks. Zinātniskās fantastikas žanrs ir tālredzīgs un futūristisks – lielākā daļa no šiem iztēles tekstiem salīdzinoši neilgā laikā pēcāk ir materializējušies realitātē.

Es piedejoju tuvāk svinga mūzikai. "Radījums", kas to dziedāja, man iepatikās uzreiz. Iespējams, man – tāpat kā citiem dziedātājiem, rakstniekiem, māksliniekiem – no tā būtu jāuzmanās, jo kādreiz tas droši vien aizstās mūs, mani un rakstīs aizraujošas slejas par cilvēkiem no robota skatpunkta. (Zināmā mērā tas notiek jau tagad...) Šis robotvīrs dziedāja, dejoja un acīmredzot "bija mākslinieks". Dziedāja (atskaņoja?) viņš daudzas reizes labāk par pašmāju estrādes zvaigznēm un ar saviem dzelzs locekļiem, ko kustināja ķēdes, dejoja atraktīvāk par vairākumu vietējo vīriešu. Spējīgākie planētas zinātnieki rada pilnīgākas "radījumu" versijas. Zinātnieki rada māksliniekus. Vai robots mākslinieks, kurš nav ierobežots savā zināšanu apjomā (kas tajā ir augšupielādētas), nevar radīt to, ko varu, piemēram, es? Var. Protams, var.

Varbūt mēs esam pēdējā paaudze, kas rada. Turpmāk, iespējams, kultūra tiks tikai ģenerēta – Lielvārdes josta no QR kodiem ir jau pavecs piemērs. Latvijas kultūrai šis ir pēdējais izšķirošais brīdis, kad kultūra vēl tiek radīta, kad mākslinieki rada kultūras nākotni. Kādas ir Latvijas kultūrpolitikas vizionārās spējas? Ja Latvijā mākslas darbu radīšana netiks pienācīgi atbalstīta tagad, vēlāk šim aspektam vispār vairs nebūs nozīmes. Kultūra drīz eksistēs tikai tādā formā, kādā tā būs augšupielādēta. Mēs varēsim ģenerēt no tā, kas būs uzkrāts. Jautājums ir, kā vēl paspēt radīt latviešu kultūru, pirms kultūra kā tāda pilnīgi būs zaudējusi savu nozīmi un aktualitāti.