Pēdējais salmiņš

Šodien būšu skarbs: Mārtiņu Freimani Latvijas mērogā varētu salīdzināt ar Robiju Viljamsu Eiropā, kurš mēģina būt Sinatra, Elviss, Bono un Oasis Galaheri vienlaikus. Arī ar Foo Fighters vai Coldplay dalībniekiem, kuri, pasaules megaslavas apreibināti, noticēja, ka nu jau ir klasiķu statusā un var piedāvāt sadarbību "līdzvērtīgajam" – pašam Deividam Bovijam, bet saņēma kurvīti, atšķirībā no The Cure Roberta Smita, Placebo Braiena Molko un Arcade Fire Vina Batlera, kuri tomēr atstājuši neizdzēšamas pēdas rokmūzikas vēsturē katrs savā desmitgadē.

Mārtiņa Freimaņa stihija bija raibais, glamūrīgais un vienmēr uz robežas ar bezgaumību balansējošais Eirovīzijas formāts, sacensība kā tāda, jo, kā vēstī arī nupat iznākusī Daigas Mazvērsītes grāmata Mans draugs Mārtiņš Freimanis, uzmanības trūkums bērnībā viņu traumējis visai turpmākajai dzīvei. Atceros no bērnības grāmatu sēriju Ievērojamu cilvēku dzīve, kurā bija aprakstītas pirms gadu desmitiem un simtiem ārvalstīs un arī Latvijā dzīvojušās personības, kas paveikušas kaut ko tik nozīmīgu, ka vēl šodien šīs grāmatas ir aktuālas. Tas bija Padomju Savienības laiks, bet kaut kā sērijas veidotājiem bija izdevies izvairīties no komunisma cēlāju slavināšanas katrā otrajā izdevumā.

Freimanis tāpat komunismu neuzcēla, un arī tādas sērijas sen vairs nav, bet

viņa ieguldījums latviešu popmūzikas attīstībā, lai par viņu rakstītu grāmatu, drīzāk vērtējams ar mīnusa, nevis plusa zīmi, kā to intervijā žurnālam Veto uzsvēris kinorežisors un mūziķis Lauris Ābele.

Populārajiem neizbēgami ir sekotāji, un, ja tā latiņa, kā mēs arī mākslinieciskās kvalitātes griestus mēdzam dēvēt, ir nolikta šādi, atrasties nedaudz zem tās arī nemaz nešķiet kauns. Cilvēki, lūk, ieinteresējas, un tad arī izpārdot divas arēnas nemaz nav neiespējami. Un tev – klausītājam – nav ko zaudēt, arī nākotnē, jo ar gadiem būsi laipni gaidīts Latvijas Radio 2 klausītāju pulciņā. 90. gados pusaudžu šlāgeris, kas gatavo "mūsdienīgi" domājošus pusmūža ļaudis, bija 100. debija, Tranzīts un Duets Divi, tagad mēs esam tikuši puspakāpienu augstāk uz kvalitatīva iesaiņojuma rēķina.

Nesen aizdomājāmies, kādu lomu mūziķa un jebkura sabiedrībā labi pazīstama cilvēka liktenī spēlē nāve. Ja ceļš uz to ir apzināts – vai tas ilgs un mokošs izraudzīts vai spontāns un nesāpīgs –, tā spēlē pēdējā salmiņa lomu. Tu esi populārs un atzīts, bet tomēr ne līdz galam, jo tev neizprotamu (it kā) iemeslu dēļ Tumsas albumi nesaņem ne Mūzikas ierakstu gada balvu, ne ļauno kritiķu slavas vārdus presē. Nāve tevi automātiski attaisno, ikonizē, jo par aizgājējiem nedrīkst runāt neko sliktu. Freimanis bija, pirmkārt, cilvēks un tikai pēc tam mūziķis un aktieris ar allaž sāpju pilnu, nevis dzīvespriecīgu smaidu un kā personība daudz vairāk izpētes vērts nekā viņa mūzika. Izlasi grāmatu un tu jau visu zini. Iestājas klusums. Neviena dungodziesmiņa galvā neskan.