Pērkamā tuvība

Mums gan Konste patīk, ļaujiet meičai izteikties un nopulēt tekstus.

bet cilvēkam ar kaut ko ir jānodarbojas, ja pērk, tad, labi, ja vēl pieprasa, arī labi. tad jau šādi labāk, nekā, kad zobens rokā. piekrītu jums, bet realitāte rāda citu ainu. es labprāt strādātu visu mūzu par pārdevēju veikalā, bet nākas mahinēt, lai ģimeni pabarotu un atpūstos. kaut kā tā :)

Es, savukaart, ieteiktu autorei palasiit kaut ko no socialpsihologjijas, piemeeram palasiit E. Frommu. Varbuut peec tam vairs nekaarosies shuumeeties pa virsu.

Mučiņa pelnās

Lai arī cik lieliski nešķiet texxxti, šie A. Konstes raksti liekas mazliet dīvaini. Acīmredzot, viņas darba kārtībā (tas gan ir tikai pieņēmums, ļoti atvainojos, ja tā nav) tiek paņemts kāds jaunums un no tā tiek braukts iekšā līdz pašiem cilvēces zemapziņas pirmsākumiem, līdz, izvēršot garu stāstījumu, tiek darīta zināma tāda vai citādāka jauna fīča, kura it kā leģimitizē visa iepriekšējā savārstījuma nepieciešamību. Diemžēl man kā lasītājai krietni vien interesantāk un vajadzīgāk šķistu, ja Autore pati izmēģinātu egraphs un aprakstītu savu pieredzi. “Man, cilvēkam, kurš grib kļūt tikai gudrāks, nevis mācītāks vai daiļrunīgāks, šie loģiskie un aristoteliskie izkārtojumi nav vajadzīģi: es gribu, lai sāk ar pēdējo un pašu svarīgāko punktu; es pietiekami labi saprotu, kas ir nāve vai kas ir bauda; nevajag lieki tērēt laiku, sīki iztirzājot tās: es meklēju labus un spēcīgus apsvērumus, kas man iemācītu cīnīties ar šīm parādībām” - M. Monteņs "Esejas"