Tuvojas Dzejas dienas, un autori, cik var nojaust pēc sociālo tīklu ziņām, jau ir sākuši tām gatavoties, arī organizatori jau ir kalendāros atzīmējuši norises vietas un laikus. Žūrija ir izvēlējusies Dzejas dienu balvas kandidātus, jo bez sacensībām taču neparko un nekur. Viss ir jauki! Bet ja iedomā skumjāk: viss kā vienmēr. Spoguļosies klātbūšanā iesaistes plāni.
Pagaidām lēni atgriezīšos pie sevis. Nevar taču visu laiku konkurēt, ir arī jādzīvo. Ir jāuzdod jautājumi un jāmeklē atbildes. Vispirms jau sevī pašā. Dzeja un propaganda tikai pašiem trakākajiem diktatoriem šķiet viens un tas pats. Es lasu Marijas Luīzes Meļķes dzejas grāmatā Nerealizēto potenciālu klubs, kas pieskaras faktiem un ļauj tiem izkust. Tā ir dienasgrāmata par garāmejošo, visos virzienos straumēto, pazemes jausmās plūstošo un laimīgi nesakārtojamo esošo. Viņa tver norises, lai ļautu tām plūst shēmām un formulām paralēlajā saules starā, kas vēl tausta un negrib atrast savu ēnoto putekli, kuru ieraut citu sadursmēs, lai neapstādinātu to, kam nolemti jāmainās, lai atkārtojumi piepildītos nevis ar līdzīgo, bet meklētu vēl nepieredzēto. Un tad lasītāja ieelpas taustē palēnām iejūtos, kā abstraktais potenciāls attālinās un pieņem mākoņu formām līdzīgus apveidus arī tad, ja tam formāli piemīt kāda jau agrāk atzīmēta norāde par norisi, vietu vai objektu.
Konkrētais vienmēr ir džeza improvizācija. Ir, protams, arī autori, kuri dzejā cenšas darīt to pašu, ko audzināšanas, pieredzes un dzīvošanai izdevīgo darījumu ļaudis paveic savās ikdienas gaitās: kopē dienišķās sajūtas valodas simbolos, pavairo doksas viedokļus, turklāt cenšas to darīt atbilstoši «laikmeta prasībām», teiksim, iejūtoties paradigmas tīklā, kur meklē līdzdomājošos, reklamējot viņu šeit-būšanas izpratnes un aprakstos lietoto jau zināmo. Viņi apkalpo pircējus, kuri grib dzirdēt iepriekš piedzīvoto un varētu tajā ievietot sevi, lai teksta lasījumā atkārtotos jau līdzīgajā.
Rekursācijas atkārtojums grib rast nepareizības šajā iepriekš dotajā. Šajā gadījumā pietuvinot šai tēmai sengrieķu domātāja Hērakleita teikto viedo atgādinājumu: "Viss dzejojas plūsmās, nekas nekad neatkārtojas." Eksistenciālās sajūtas simbolizējas formulās un zīmēs, un parasti, apsteidzot piedzīvoto, katrs gatavo personīgos ietvarus topošajam pirms sastapšanās, izmanto savu spēju un zināšanu robežās iegūtās prasmes, kā paredzēt nākotnē sagaidāmo, kas reizēm var arī nenotikt.
Dzeja slīd līdzi nepieejamām dzīlēm. Tā veido izsekojamas pēdas, kuru virziens ir esošā noslēpums. Tur, kur gribas, prāta spēku vai intelektuālās bagāžas potenciāliem nav satura nozīmes. Instrumenti palīdz atvērt. Pēc tam tos noliek malā.
Septembris nebūs tā vienkārši iedzenams tikai kalendārā un grafikā, tas nodzeltēs un aizlīs. Mūsu pasaules lēni atslīdēs mīnusos. Pulkstenīši nodziedās sapni pārgrieztām rīklītēm*. Dzejas dienas šogad vienosies un svinēsies strautu kopībā ceļā uz upi un tālāk pāri apvārsnim.
*Atsauce uz Marijas Luīzes Meļķes dzejoli Nakts vēlēšanās