Kas tad tas par marginālu skatījumu uz dejas mākslu? Salīdzināju vārdnīcā vārdus "radikāls" un "margināls". Margināls – "tāds, kas atšķiras no kā galvenā, centrālā". Man šie notikumi bija ļoti centrāli, tātad nekā margināla. Radikāls – "tāds, kas pilnīgi, līdz pašiem pamatiem iedarbojas uz ko, skar (ko)". Tieši tā – visās trijās pieredzēs pamanīju to dziļāko dejas mākslas spēku, kas uz mani iedarbojas līdz pašiem pamatiem. Guvu gandarījumu no precīzas horeogrāfijas, notīm un intonācijām. Jutu prieku, redzot, ka cilvēki drosmīgi redz sevi un citus, drosmīgi domā, runā un mīl, drosmīgi dejo, drosmīgi strādā un spēj uzticēties. Manas dvēseles stīgas tika skartas, kad redzēju, kā cilvēki dejo par būtisko un pārvalda izvēlēto valodu.
Vīrieši, kuriem patīk stendaps, man ir teikuši, ka sieviešu stendaps nekas labs nevar būt. Kas nez vīriešu stendapā varētu būt labāks? Esmu gandarīta, ka sieviešu stendaps izrādījās cilvēku stendaps. Septiņu dažādu cilvēku solo un ansambļa deja, kurā katrai balsij ir nozīme, katrs ķermenis ir unikāls, katrs vārds ir būtisks un vienlaikus tikai vārds. Bez sastinguma un stagnācijas, bez uzpūtības un viszinības, sirsnīgi un trausli, pikti un asi, ja vajag. Tieši par šādu saldu tekstu, kā es te tagad rakstu, viņas gardi iesmietu, un tas mani dara priecīgu. Spilgts radikālās dejas piemērs bija Lauras Šternas darbs par ķermeņa satikšanos ar himēnu un himēna satikšanos ar sistēmu.
Lolojums ir nosaukts par kustību izrādi. Gan jau tādēļ, lai tie, kam deja ir "lec, griež, ceļ, stiepj un veļas", neapvainotos. Lolojums ir skaista un ārkārtīgi niansēta dejas izrāde. Kur gan vēl, ja ne dejas izrādē, katrs kustības milimetrs, katras mazākās trīsas un vibrācijas ir ar kodolreakcijas potenciālu. Bungu sirds ritms jau ātri ir aiz manām ribām un manā kaklā. Sirds sitas kā negudra, pieredzot varbūt ideālo pasauli, kurā atbildība par pieskaršanos videi, otram un sev ir tik liela, ka teju vai paralizē. Pieskaršanās ir tik būtiska, ka tikai tāpēc pasaules sirds vēl sitas. Tik klusa, ka tikai ūdens apļu atspulgi uz sienas nodod, ka te kāds vēl ir. Iespēja, izklaides kategorijās runājot, stundas garumā pieredzēt "neko" man ir dāvana. Sen nebiju redzējusi tik labu "neko" – tik precīzi strukturētu un manipulētu laiku, kas mani no satrauktās sirds, kura domā, vai nevajag bēgt – prom no sevis, citiem un pasaules –, aizved pie mierā būšanas. Pie miera par to, ka iet visādi, ka esi viens, un ceļš ir viens. Tikšanās un uzvirmojumi nāk un pazūd, nāk un visu maina, nāk un reiz visu apklusinās. Trauslums nedrīkst kļūt par iemeslu neskanēt, nedarīt un nedalīties. "Sirdi turot kulaciņā, soļo uz priekšu," tā raksta horeogrāfe. Neļaut skaļajam uzvarēt.
Par slimnīcas horeogrāfiju arī esmu sajūsmā. Apzinīgi strādāja arī rezidenti, kuri paši piemaksā par iespēju strādāt. Gluži kā mākslinieki. Jutos kā prīma – mani vadāja šurpu turpu, man bija uznācieni, man apkārt bija koordinētas grupas darbības. Un es pašā centrā. Tad vēl tā radikālā deja, kad skatītājam tiek atslēgta apziņa un esi totāla ķermeniska pieredze. Ansamblis ir liels, katram ir precīza funkcija, un ir tik patīkami redzēt, ka pat striktajā mašinērijā dalībnieki dod savas personības pienesumu. Jums auksti nav? Jūs pati to cepuri likāt? Kaut kā tie mati. Nu jau labāk! Tagad sareibs galva. Ja man vēl būtu izdevies pierunāt tos divus ārstus un divas sanitāres sagulties man blakus uz ratiem liftā, tā vispār būtu Brodveja!
Paulas Jēger-Freiman rēgs