Juku un neziņas laikā noder stabilas vērtības un paredzami rituāli. Teiksim, ASV Kinoakadēmijas ikgadējā Oskaru pasniegšanas ceremonija, kas notiks 4. martā Losandželosā. Iespējams, subjektīva sajūta, iespējams, juku laiku efekts, bet šoreiz nespēju uzkurbulēt sevī azartu, lai spēlētu minēšanas rotaļas, kurš uzvarēs kurā kategorijā, un pēcāk tās salīdzinātu ar Kinoakadēmijas biedru balsojuma rezultātiem. Nespēšu arī uzkurināt azartu, lai pārlaistu nomoda nakti un kādā satelītkanālā sekotu līdzi šova norisēm. Gan jau pienāks arī nākamās pirmdienas rīts, kad saņemsim kompresētu ziņu porciju – kurš aplaimots un kurš smagi pievilts. Un tad jau nāks arī kleitas, bildes, klačas un drazas – katrs paņems no Oskara ceremonijas kaut ko atbilstošu savam formātam un interesēm.
Oskaram apaļa jubileja, un šis fakts varētu kļūt par motivāciju, lai iedziļinātos balvas saimniecībā – leģendās, rekordos, triumfa un dramatiskas publiskās izgāšanās brīžos. Ceremonija, kuras tiešraides vērotāju skaits ASV ik gadu neglābjami samazinās, par spīti regulārai šova vadītāju nomaiņai, jau daudzus gadus nav Latvijas TV kanālu uzmanības lokā. Acīmredzot tas ir pārāk dārgs prieks, kas Latvijā nesasniegs ne Supernovas, ne kāda cita lokāla popkultūras raidījuma auditoriju. Kultūrbarjeras. Arī filmu Oskara nomināciju fakts Latvijas tirgū visai nosacīti pilda savu īpašo misiju. Proti, ne tikai kļūst par filmas kvalitātes zīmi, bet arī piesaista plašas auditorijas interesi. Uzmetīsim aci svaigākajiem kinoteātru auditoriju datiem, kuros var pamanīt vairākas filmas nominantes.
Piemēram, filma Es, Tonija/I, Tonya, kas ir nominēta trim Oskariem. Uz dokumentāliem, skandaloziem faktiem balstītā drāma par kādreiz populāru amerikāņu daiļslidotāju ir interesanta gan no stāsta, gan formas aspekta. Šo filmu trijās nedēļās Latvijā ir noskatījušies tikai 1328 skatītāji. Mazliet labāk ir klājies Holivudas klasiķa Stīvena Spīlberga Slepenajiem dokumentiem/ The Post, kas ir sagādājusi 21. nomināciju Merilai Strīpai kā labākajai aktrisei. Arī šīs drāmas pamatā ir aktuāls ASV vēstures stāsts. Četrās nedēļās filmu ir noskatījies tikai 3781 cilvēks. Es Spīlberga un Strīpas vietā apvainotos. Skumjš joks, kaut jāsecina, ka ASV 70.–80. gadu vēstures periods, ar kuru saistītas abas minētās filmas, Latvijas auditorijā interesi neizraisa.
Trīspadsmit Oskariem izvirzītajai Giljermo del Toro filmai Ūdens forma/The Shape of Water klājas labāk, pirmajā nedēļā to ir redzējuši teju 3000 skatītāju. Protams, Oskars attiecas arī uz Eiropas filmām, un nominācijas fakts noteikti palīdz goda Oskaru par mūža ieguldījumu saņēmušās franču režisores Anjēzes Vardas jaunākajai filmai Sejas, ciemi/Visages Villages, kas izvirzīta labākās dokumentālās filmas kategorijā (šī izcilā filma Rīgā ir skatāma Splendid Palace). Lai arī Oskara nominācijas Latvijā visai nosacīti darbojas kā mārketinga ierocis, tomēr tās palīdz akcentēt labāko, humānāko, kas tapis Amerikas (un pasaules) kino kontekstā. Un Oskara rituāls ir klasiska vērtība – ar reitingiem un klātbūtnes efektu vai bez tiem.