Mēģinām uzminēt nakts putnu balsis. Ieklausāmies. Atbildam. Un tad viņas abas iemet ugunskurā savus vainagus. Mēs vērojam uguni. Ieklausāmies. Viņas ievēlas vēlēšanos. "Kā tu zini, ka vēlēšanās piepildīsies?" viņas man jautā. "Es tikai zinu, ka vēlēšanās piepildās, bet nezinu, kā," atbildu viņām. Debesīs mirdz rīta zvaigzne, ugunskurs kā nenogurstoša acs pieskata debesis. Kad liesmas nomirkšķina, uguns skatienā ielaužas rītausma. Pēc brīža mēs dodamies gulēt. Pa ceļam uz mājām es viņām saku, ka tagad vēlēšanās ir jāizmet no galvas. "Pavisam jāaizmirst?" viņas jautā. "Pavisam, pavisam. Tas ir tāpat kā ar sapņiem. Lai tavs sapnis varētu sapņot par tevi, vienam no jums ir jābūt nomodā," es saku.
19. jūnija rītā, sēžot Rīgas lidostā un gaidot lidmašīnu uz Stokholmu, man bija sajūta, ka nemaz neesmu pamodusies. Man somā bija tikai pase, maks, telefons, kleita, ūdens pudele un amerikāņu dzejnieces un rokmūziķes Petijas Smitas dzejas krājums Nevainības slavinājumi/Auguries of Innocence. Kad iekāpu lidmašīnā, man bija palikušas tikai sešas stundas līdz viņas koncertam Stokholmā. Tikko tie bija trīsdesmit gadi, bet tagad līdz sapnim bija palikušas vien dažas stundas. Un šīs dažas stundas pēkšņi gribējās apturēt, turēt rokās kā sērkociņu un neļaut vējam to nodzēst. Tās pēkšņi bija svinīgas, svarīgas stundas, svētīgs miers, priecīgs satraukums, sapņa nomods.
Stokholmā biju pirmo reizi. Mani pārņēma sajūta, ka šī pilsēta ir kā puzle, kuru neviens nav līdz galam salicis un negrasās to darīt. Rīgā velobraucējiem nākas pakļaut sevi briesmām, lavierējot starp automašīnām, Stokholmā velobraucējiem un autobraucējiem pilsētas satiksmē ir līdzvērtīgas privilēģijas, savukārt gājēji iet visur. Klīstot pa laškrāsas un saulrieta krāsas vecpilsētas ielām, man bija sajūta, ka Stokholmā nav nevienas taisnas ielas, tās ir kā gari, paplašināti teikumi, kurus ik pa laikam kā komati pārtrauc akmeņaini uzkalni, kafejnīcas, kāpnes, cilvēki, svešas valodas, ūdens klajumi un atmiņas par kādreizējo karalisti, kur karaļa kroņa sargs mūsdienās ir pavisam reāls amats.
Ejot garām karaļa pils sētai, kur tūristi bildējās ar Zviedrijas pagātni, es kronim netuvojos. To sargāja sieviete ar zobenu. Pirms Petijas Smitas koncerta klīstot pa Stokholmu, es mirkļus līdz tam, iespējams, sargāju tieši tāpat, kā antīko kroni sargāja sieviete pie karaļa pils. Stundu pirms koncerta atradu kādu mazu kafejnīcu šaurā šķērsielā un palūdzu viesmīlim man un māsai atnest visparastāko zviedru alu. Uz dažām minūtēm nozudis, viesmīlis pie mūsu galdiņa atgriezās ar karaliskāko zviedru alu. Mēs neiebildām. Nākamajā mirklī es atvēru acis Petijas Smitas koncertā, un tur jau viņa nāca, balta, sagaidīta, un turpmāko pusotru stundu mēs visi pazudām mūzikā kā lūgšanās, sapņa nomodā.
Nākamajās dienās es sekoju māsai, kura ar karti rokās gāja pa režisora Ingmara Bergmana pēdām. Kad nonācām Bergmana bērnības dzīvesvietā un es fotografēju māsu pie viņa mājas, man no zoba izkrita plomba. Tajā brīdī sapratu, ka sapņi piepildās un ir tik skaisti vienkārši būt dzīvam.
andris
artis
P