Daudz dzirdēts sakām, ka cilvēks ir tas, ko viņš lasa, kādas filmas skatās, ko ēd un dzer, kā ģērbjas un ar ko draudzējas, pieslīpējoties visam, ko redz apkārt. Tīri tā, paša labsajūtai, lai netiktu nesaprastā un atstumtā kārtā. Mēs esam kā švammes, kas uzsūc visādus viedokļus, pārņem ieradumus, kā uzvesties, kā runāt, kā izskatīties. Paskat, tavam draugam jau ir tāds vai citāds pasakaini ērts blenderis vai telefons, grāmata vai jaka, bet tev vēl nav. Kāpēc? Par to visu domājot, neizbēgami ir atkal jāpiesauc situācija, kurā piespiedu kārtā dzīvojam gadu, sēžot katrs savā burbulī un saasināti uztverot visādus komentārus, kurus kaut kur izlasām. Šajos mājsēdes apstākļos mēs katrs kļūstam par sava patiesā tēla spoguli, jo nav jau daudz, no kā ņemt piemēru, – virtuālā vide tik un tā visu kaut mazliet sagroza.
Mūsu maņu sistēma tomēr ir vienots veselums, un izlasītā vārdu rinda nekad nesniegs to pašu, ko klātienes tikšanās, kas ļauj reaģēt zibenīgi un dod iespēju tavu reakciju redzēt arī apkārtējiem, lai viņi attiecīgi uz to atbildētu ar savu rīcību. Vienatnē un nevis koncertā plecu pie pleca ar citiem klausītājiem iepazīta mūzika arī iedarbojas tik individuāli kā vēl nekad. Tāpat kā sava suņa kaucieni pavasara naktīs, arī mūzika var sajūsmināt – vai tieši otrādi – daudz izteiktāk nekā agrāk, un tāpēc arī ir jāizjūt lielāka atbildība par kārtējo publiski pausto viedokli, rēķinoties, ka tas ir vienīgais, kas par tevi šodien atgādina. Varbūt nākamais viedoklis nevienu nesasniegs, jo tevi jau būs nobloķējuši?
Ar to spoguli ir jābūt uzmanīgiem, jo nekad nevar līdz galam zināt, vai tā rāmja robežās redzamais attēls ir radies atspulgā vai tiešā trāpījumā. Pagaidām, kamēr spoguļi nav kļuvuši par retumu, tas vēl ir iespējams, jo gan jau drīzā nākotnē tos nomainīs pieprasījuma dēļ pavisam lēti izgatavojamie plazmas paneļi, kas rāda to, ko gribam paši vai grib kāds, kurš solās padarīt mūsu dzīvi labāku, vēlamo vienmēr uzdodot par esošo. Atliek tikai spēt atšķirt, vai tas ir vēlamais mums pašiem vai kādam, kuru pat nepazīstam. Protams, izvēle par labu lielam ekrānam spoguļa vietā vien jau liecina, ka spēja atšķirt gribēto no neizbēgamā nolikta malā kā lieka. Lūk, jau arī atkritumu spainis ar kustību sensoru atveras, kad mēs tam tuvojamies, jo kā gan "tas var zināt", ka pastaigājamies pa virtuvi vienkārši tāpat?
Mēs visi iznāksim (ja iznāksim) no pandēmijas laikmeta tādi, kādi esam patiesībā, apraduši katrs ar savu iepriekšējā pieredzē uzkrāto zināšanu mākoni jeb atkal burbuli, kurā jūtamies ērti, cik nu tas ir iespējams, ja tik daudz kas no savulaik ierastā pašlaik ir liegts. Jālūko gan, bēgot no pašpārmetumiem, neiekāpt paštīksmināšanās grāvī, kas arī ir gana dziļš un velk iekšā kā purvs. Bet drīz jau varēsim noslēpt arī to, uzliekot saulesbrilles uz acīm, kas piedauzīgu smaidīšanu vai vaikstīšanos zem maskas drusku nodod