Gribu noticēt Mirčam Eliade, ka okultisms, burvestību rituāli un maģijas spēles nav kāda viena vēsturiskā laika posma pazīme, šīs spoku spēles iederas jebkurā laikmetā un varas režīmā, jo sevišķi tad, kad dabas briesmu vai bioloģisku plēsoņu spēki aug. Šodiena nav izņēmums. Bīstamā klātbūtne jau psihes pamata līmeņos uzkurina gēnu koda organiskas vadības ierīcē evolūcijas gaitā iestrādāto dzīvības saglabāšanas prasību, un tā psihes dzīļu enerģētiskās gaisotnes stihiskajā vilnī instinkti sāk meklēt drošību un beigu galā arī atrod to apziņas simbolu sakārtās, kuras ietver kādu sektantiskajās vai zinātņu intelektuālajās konstrukcijās iekļautu risinājumu.
Maģijas vilkme (līdzīgi kā populisma meli un citas viltus ziņas) ir ērti uztverams kods. Jo visam vienkārši domājamam un skaidri lietojamam ir jābūt patiesam. Saule mākoņos, saules starojums klajā. Vilnis uzplūst, vilnis aizplūst – sēdi un vēro.
Arī mācītājs Juris Cālītis par pandēmijas noliedzējiem spriež: "…/vai politika?/… manā skatījumā šeit ir iesaistīts kaut kas citāds. Tā ir jauna reliģija."
Un tad shēma ievelk atvarā. Pieņemam, ka labāk būs ticības vārdā noskaitīt pagānisku burvju pantiņu nekā dzert zāles vai ļauties sevi durt potes adatām. Vajadzība ieausties kopībā velk šajā sektas rituāla kustībā un kliedzienu teatrālajās norisēs. Mītiskie raksti, līdzības un pasakas savā ziņā pārstāv gara prasībām atbilstošas ēnu fikciju shēmas, kas paredzētas panikā dreboša prāta mierinājumam. Atbalsts kopienā pārliecina. Un drošina arī svārstīgākos: "Pat ja tā nebūtu patiesība, es te neesmu vienīgais jukušais!"
Nepierādāma formula, klīstoša iluzoras pieredzes gaitās kā neizrēķināma, neievietojama racionālajā mašinērijā, pat ja sektā to aizstāj rēgs. Jo izejai ir jābūt!
Vakcīna – glābiņš vai varbūt… ko teica sektantu līderis?
Ikviens cilvēks ticības vilkmē vēlas skaidrību. Viņam nepieciešams plānot nākotni. Viņš cenšas noticēt, ka tas ir iespējams, vēl vairāk – virkne tuvu un tālāku autoritāšu viņam iegalvo, ka tas ir pilnīgi pašsaprotami, ja pacenšas uzbūvēt sektantiski pareizāko konstrukciju. Varbūt cilvēks savos gados jūtas vecs – viņam un viņai pietrūkst enerģijas tvert shēmas simboliskajā sakārtā nebeidzami mainīgo objekta tēlu uzplūstošajā un atplūstošajā, daudz dažādos vērojuma leņķos, arvien pārspēlējot mākslas tēlojuma instrumentārijā. Nav spēka jau zināmo precizēt iespaidos vai noskaņās.
Noslēpuma jausma pulsē arvien straujāk. Nekas nebeidzas pat spilgtākajā triecienā, pats punkta simboliskais tēls aizslīd sevis bezgalībā, tiecas uz nulli un gaist.
Mākoņi te aizsedz sauli, te ļauj tai uzliesmot. Jūra šūpo krastu. Uzplūst, atkāpjas. Smiltis, ikdienas smiltis. Atkal citāda vēja plūsma. Cits viļņojums.
– Labdien, – apgalvoju. – Esmu Vispārinātājs! Patiesais ir mana ticība simbolisko sakārtu templī. Kā jums klājas, mani dārgie viesi, tieši jūsu pašu shēmās?