Sezonālā realitāte

Rīgas Pasaules filmu festivālā starp vienu filmu un otru izgāju uz ielas. Gandrīz varēju saskatīt vēl vienu Rīgas kinoteātri turpat netālu un, izlokot kājas, sāku iet tā virzienā, nodomāju, ka varētu iespēt brīvajā laikā starp divām filmām vienā kinoteātrī noskatīties filmu otrā kinoteātrī. Iegāju kino un nopirku biļeti uz tuvāko seansu divas minūtes pirms sākuma. Kasiere piemetināja, ka esot vienalga, kuru sēdvietu izvēlēšos, jo pagaidām esmu vienīgā skatītāja. Norēķinoties jautāju, vai filma tādā gadījumā tiks demonstrēta. "Tikai mudīgi!" viņa iedrošināja un izsniedza man biļeti, es aizsteidzos uz lielo zāli, cerot, ka varbūt atnāks vēl kāds. Turpināju cerēt arī pirmās 15 filmas minūtes. Durvis tika aizvērtas, gaisma nodzisa. 

Es sēdēju pašā vidū. Varbūt tas nebija pats vidus, tomēr es biju vienīgais un vissvarīgākais iemesls tam, kas notika šajā grandiozajā bagātīgi rotātajā 800 sēdvietu zālē. Dīvainas lietas dzīve izspēlē – reizē, kad vēlies būt nemanāms un ielūkoties citu cilvēku dokumentālajā dzīvē, civilizācija izzūd un tu tiec konfrontēts ar paša klišejiskajām bailēm no šausmu filmām. Cilvēkiem ar vājiem nerviem nevajadzētu ļaut vieniem sēdēt šādās privātās filmu demonstrācijās... Ik pa brīdim es pārlaidu acis tumšākajiem zāles kaktiem, līdz kuriem nesniedzās ekrāna izgaismojošie stari, un iztēlojos tur sēžam kādu dzelzs maskā vai ar zāģi rokā. Kad filma bija jau pusē, sajutu aizmugurē paveramies durvis, kad pagriezos, melno aizkaru šķirbiņā spīdēja balta gaisma, bet nevienas dzīvas dvēseles tur nebija. Man bērnībā vienmēr atkārtoja, ka jābaidās esot tikai no dzīvajiem, no miroņiem nav ko baidīties. 

Pēc ilgāka brīža no sānu durvīm tomēr parādījās cilvēks. (Labi, ka filma bija tikai izklaidējošs gabals, un tā neko nezaudēja, ja mana uzmanība brīžiem novērsās.) Tikai kino darbiniece. Viņa uzmanīgi tuvojās. Es nodomāju, ka filma būs jābeidz tepat vidū, jo pēdējo pusstundu kinoteātra darbinieki būs pavadījuši, aprēķinot, cik rentabls ir mans privātais seanss, un secinājuši, ka tas ir jāpārtrauc. Viņa pieliecās man klāt, un es palaidu garām vairākus teikumus subtitros (tā bija filma flāmu valodā), viņa lūdza pēc seansa mani iziet pa tām pašām durvīm, pa kurām ienācu. Tajā brīdī es vēl nezināju, ka viņa būs devusies mājās, jo uz seansu otrā zālē arī neviens skatītājs nebija ieradies. 

Es turpināju skatīties un, pašai to nezinot, kļuvu par vienīgo cilvēku ne vien zālē, bet gan visā kinoteātrī. Mājup bija devusies arī kasiere un apkopēja, jo, kad atvēru zāles durvis, fonā beigu titriem slīdot no lejas uz augšu, vestibilā bija tik tumšs un kluss, ka mirkli es vēlējos doties atpakaļ zālē, kur bija iedegta gaisma un skanēja titru skaņu celiņš. Tomēr es nokāpu krēslainajā vestibilā, maniem tuksnesīgajiem soļiem spocīgi atbalsojoties milzīgajā kinoteātrī, acs kaktiņi uztvēra ēnainos kaktus, kuros man nebija drosmes ieskatīties un kuros droši vien kāds vai kaut kas elsoja un slienājās, nenovērsdams no manis savus redzokļus... Ārdurvis bija ciet. Sarga būdiņa tukša. Kaut kas man teica, lai es te nestāvu, nu, nestāvi taču te, muļķe, ej, skrien, bēdz... Piepeši parādījās būtne kamuflāžas kostīmā, sargs atslēdza durvis, laukā bija silts, vasarīgs vakars, un es uzelpoju, bet viņš atgriezās pie sava kapeņu miera. Šajā gotiskajā filmā galvenā varone bija izdzīvojusi. Es vēl brīdi uzkavējos kinoteātra ārpusē, tas vairs nešķita biedējošs... Vai tas bija 5D, vai arī Rīga apliecināja, ka ir sākusies vasaras sezona – un visi ir devušies ārā – no telpām un no pilsētas –, nevis iekšā.